Siguldas Valdorfa bērnudārzs - Publikācijas

Tallinā diskutē par Eiropas Brīvprātīgā darba nākotni

Mon, 17 Jul 2017 12:23:00 +0000

Igaunijas prezidentūras ES Padomē ietvaros laikā no 2017.gada 3. līdz 5.jūlijam Tallinā norisinājās trīs dienu konference “Eiropas Brīvprātīgā darba nākotnes meklēšana – uzlabotas perspektīvas starptautiskai brīvprātīgajai darbībai jaunatnes jomā”.

Pasākumā piedalījās vairāk nekā 150 dalībnieki, tai skaitā nevalstisko organizāciju, valsts iestāžu, Nacionālo aģentūru un Eiropas sadarbības tīklu pārstāvji, kā arī Erasmus+ programmas brīvprātīgie jaunieši. Tā mērķis bija izvērtēt līdz šim paveikto Eiropas Brīvprātīgā darba (turpmāk - EBD) projektos un iezīmēt to nākotnes perspektīvas, kas apmierinātu gan Eiropas darba tirgus vajadzības un pašreizējās realitātes, gan jauniešu vēlmes un sapņus.

Konferences darba vajadzībām tika izstrādāts īpašs dokuments ("Foresight paper"), kas ļāva tās dalībniekiem mērķtiecīgi diskutēt par idejām jaunās stratēģijas veidošanā. Turklāt pasākuma formāts (prezentācijas, paneļdiskusijas, darbs grupās un tiešsaistes platformā PADLET) ikvienam interesentam deva iespēju aktīvi piedalīties konferences darbā un izteikt savus priekšlikumus, t.sk. par jauno Eiropas Komisijas iniciatīvu - Eiropas Solidaritātes korpusu (turpmāk - ESK). Tā paredz, ka 2018.-20120.gadā jaunieši varēs iesaistīties brīvprātīga darba, prakses vai darba aktivitātēs tādās jomās kā izglītība, veselības aprūpe, sociālā integrācija, palīdzība pārtikas piegādē, patversmju izbūve, migrantu un bēgļu uzņemšana, atbalsts un integrēšana, vides aizsardzība vai dabas katastrofu novēršana. Visi ieinteresētie jaunieši vecumā no 17 līdz 30 gadiem jau šobrīd var reģistrēties ESK datubāzē, izmantojot tīmekļa vietni http://europa.eu/youth/solidarity_lv.

Daži no priekšlikumiem, kas tika definēti konferences gaitā, bija šādi:

ES finansētām starptautiskām brīvprātīgā darba iespējām jāveicina jauniešu interešu, mācīšanās centienu un potenciāla izpausme kontekstā ar vienotas (solidāras) sabiedrības izveidi Eiropā un ārpus tās.
Ir svarīgi, ka jauniešu vidū tiek popularizētas brīvprātīgā darba iespējas un vērtības, tai skaitā mācīšanās ieguvumi.
Jauniešiem nevajadzētu saskarties ar šķēršļiem, iesaistoties vietēja, nacionāla vai starptautiska līmeņa brīvprātīgajā darbā.
Īpaša uzmanība jāpievērš efektīvai līdzekļu izmantošanai, lai sniegtu jēgpilnu pieredzi pēc iespējas lielākam brīvprātīgo jauniešu skaitam.
Ir svarīgi novērtēt organizāciju ieguldījumu starptautiskajā brīvprātīgajā darbā un atzīt, ka tam nepieciešami pienācīgi resursi.
Jāveido "viedas" (digitālās) starpvalstu brīvprātīgā darba iespējas un atbalsta rīki mācībām un mācīšanās rezultātu atzīšanai apvienojumā ar tādiem atbalsta pasākumiem kā informācijas sniegšana, konsultēšana, mentorings.
Brīvprātīgā darba atzīšana, pieejamība, drošība un kvalitāte - tas viss liecina par nepieciešamību Eiropas līmenī brīvprātīgā darba veicējiem noteikt īpašu statusu, kas turpmāk būtu jāiekļauj valstu nacionālajās politikās.
Jāizvairās no jebkādiem sarežģījumiem un atšķirībām nosacījumos vai procedūrās, ja tiek īstenotas paralēlās programmas (Erasmus+ un ESK), atbalstot starpvalstu brīvprātīgā darba projektus. Ir jāsaglabā EBD organizāciju akreditācijas sistēma un jāizveido ātra dotāciju piešķiršanas procedūra.

Plašāka informācija par pasākuma gaitu un tā rezultātiem atrodama konferences mājas lapā: http://evsfuture.noored.ee. Konferenci organizēja Igaunijas Nacionālā aģentūra sadarbībā ar Austrijas, Francijas un Vācijas Erasmus+ programmas Nacionālajām aģentūrām jaunatnes jomā.

Raksta autore: Dagnija Nuķe, konferences dalībniece, biedrības “Siguldas Alternatīvā izglītība” projektu vadītāja

Eiropas Komisijas atbalsts šīs publikācijas tapšanai nav uzskatāms par tās satura apstiprinājumu, kas atspoguļo vienīgi autora uzskatus, un Komisijai nevar uzlikt atbildību par tajā ietvertās informācijas jebkuru iespējamo izlietojumu.

Eiropas Brīvprātīgā darba projektu koordinatoru partnerības veidošanas pieredze Gruzijā

Wed, 02 Nov 2016 17:55:00 +0000

Publikācija 2016.gada novembra laikrakstā "Siguldas Avīze"

Laikā no 2016. gada 18. līdz 25. septembrim Gruzijā norisinājās SALTO Austrumeiropas un Kaukāza Resursu centra organizētais Eiropas Brīvprātīgā darba (turpmāk – EBD) projektu koordinatoru partnerības veidošanas seminārs “Another extraordinary Experience. ARGONAUTIKA”.

Pasākums ar līdzīgu koncepciju iepriekšējos gados tika organizēts Ukrainā un Krievijā un savu nosaukumu aizguvis no sengrieķu mitoloģijas tēliem - argonautiem, kas veica tālu jūras braucienu uz Rietumgruzijas piekrasti, lai iegūtu zelta aunādu.

Piedzīvojumi un nezināmais bija arī šī gada semināra vienojošais simbols, kas, līdzīgi kā mītā par jūrasbraucējiem, Gruzijā pulcēja 20 EBD projektu koordinatorus no dažādām valstīm - Armēnijas, Baltkrievijas, Beļģijas, Bulgārijas, Francijas, Gruzijas, Krievijas, Latvijas, Lietuvas, Moldovas, Polijas un Ukrainas. Ar Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras un Siguldas Tūrisma informācijas centra atbalstu Latviju tajā pārstāvēja biedrības “Siguldas Alternatīvā izglītība” projektu vadītāja Dagnija Nuķe.

Semināra programma tika balstīta uz eksperimentālu un neformālu mācīšanās metožu, kā arī ceļošanas pieredzes izmantošanu mācīšanās procesā ar mērķi dot iespēju EBD projektu koordinatoriem personīgi iepazīties vienam ar otru, dalīties savas organizācijas darba pieredzē un diskutēt par EBD projektu kvalitāti, attīstīt jaunas projektu idejas un partnerības, vienlaikus iepazīstot arī Gruzijas EBD organizāciju darba realitāti, tās cilvēkus, kultūru un tradīcijas.

Pirms brauciena semināra dalībnieki saņēma ceļojuma maršruta karti, informāciju par brauciena loģistiku, iepazinās ar 11 Gruzijas EBD organizāciju profiliem, lai vienu no tām izvēlētos “ēnošanas aktivitātēm”, kā arī saņēma speciāli šim pasākumam veidotu dienasgrāmatu un aicinājumu pievienoties semināra dalībnieku Facebook grupai.

Pēc ieceļošanas Gruzijā EBD projektu koordinatorus sagaidīja vietējo organizāciju pārstāvji, lai kopā dotos uz kādu no semināra 1.posma norises vietām – Batumi, Kutaisi, Ozurgeti, Samtredia, Tkibuli vai Zugdidi. Ozurgeti pulcējās koordinatori no Armēnijas, Baltkrievijas, Bulgārijas, Gruzijas, Latvijas, Ukrainas un kopīgi “ēnoja” trīs nevalstiskās organizācijas - “Student-Youth Council”, “Youth Union Euro Club” un "Guria Youth Resource Centre". Tikšanās gaitā uzzinājām, ka organizācijas cenšas vietējā sabiedrībā veidot izpratni par Eiropas vērtībām, attīsta savu kapacitāti, tāpēc labprāt gaida brīvprātīgos jauniešus no Eiropas valstīm. Neformālā gaisotnē tika pārrunātas EBD projektu ieviešanas problēmas un sadarbības iespējas nākotnē. Bija patiess prieks šeit satikt arī divus brīvprātīgos jauniešus – Lieni un Kasparu - no Latvijas, kuru aktivitātes Gruzijā koordinē biedrība “RadiVidiPats”. Īsā vizīte noslēdzās ar ekskursiju uz Guria reģiona augstākā kalna virsotni, atpūtas vietu Bakhmaro (2050 m virs jūras līmeņa) un nacionālo ēdienu (hačapuri, mčadi, hinkali, čučhelas) degustāciju.

Trešajā dienā visi dalībnieki satikās Zugdidi, kur sākās semināra otrais posms. Rīts tika aizvadīts vietējā organizācijā “ATINATI”, kas aktīvi piedalās Erasmus+ jauniešu apmaiņās un EBD projektos, kā arī veido un translē TV un radio pārraides Rietumgruzijā, t.sk. Abhāzijā. Tikšanās laikā SALTO Austrumeiropas un Kaukāza Resursu centra pārstāvji sniedza īsu interviju par EBD projektu koordinatoru semināru. Pēc tam pasākuma dalībnieki devās uz Zugdidi pilsētas parku un tika iesaistīti dažādās āra aktivitātēs - grupu darbos, prezentācijās, lai turpinātu iepazīšanos un dalītos “ēnošanas aktivitāšu” pieredzē. Vakars tika aizvadīts, baudot mūzikas un deju priekšnesumus vietējo brīvprātīgo jauniešu organizētajā Starptautiskās mākslas festivālā “Ambassadors of Culture”.

Nākamajā dienā bija iecerēts 6 km garš pārgājiens Gruzijas lauku reģionā ar mērķi diskutēt par EBD projektu kvalitātes elementiem un iejusties EBD projekta dalībnieku lomās, taču, strauji mainoties laika apstākļiem (pārgājiena vidū sākās spēcīgs lietus), lietū mirkstošos dalībniekus ciemos aicināja vietējā gruzīnu ģimene. Patiesas emocijas un neviltota viesmīlība atklāja Gruzijas lauku realitāti! Neskatoties uz lielo pārgājiena dalībnieku skaitu (vairāk kā 20 cilvēki), mājinieki klāja galdu, aicināja baudīt sarūpētos ēdienus un dzērienus, skandēja tostus, dziedāja un dejoja.

Laika maiņas piejūras reģionā ieviesa korekcijas arī nākamās dienas plānos. Melnās jūras kruīza brauciena (Anklia-Batumi) vietā semināra dalībnieku grupa rīta pusē ar autobusiem devās uz Batumi, lai pēcpusdienā kāptu uz “Golden Fish” klāja un turpinātu darbu. “Prāta vētras” sesiju laikā EBD koordinatori tika aicināti attīstīt projektu idejas un veidot partnerību piedāvājumus. Savukārt vakarpusē visi devās uz Kobuleti - semināra noslēdzošā posma vietu.

Pēdējās divās dienās kopīgi tika pārrunāts EBD projektu vadīšanas cikls, semināra dalībnieki papildināja savas zināšanas par SALTO darbības virzieniem un resursiem, Eiropas brīvprātīgā darba projektu tehniskiem jautājumiem, neformālās mācīšanās metodēm, Youthpass, tikās ar Iebraukšanas apmācībās esošajiem EBD jauniešiem no dažādām valstīm un piedalījās programmas “Erasmus+” Eiropas Brīvprātīgā darba projektu 20 gadu jubilejas svinību pasākumā (skat.attēlā).

EBD projektu koordinatoru partnerības veidošanas semināru organizēja un vadīja pieredzējuši SALTO Austrumeiropas un Kaukāza Resursu centra darbinieki – Tomasz Lubotzki un Tomasz Szopa, savukārt grafisko atbalstu visa pasākuma gaitā sniedza Magda Janczuk. Īpaši šim neparastajam EBD “argonautu” ceļojumam tika izveidots blogs, kurā apkopoti pasākuma svarīgākie notikumi un atziņas, to papildinot ar ceļojuma gaitā tapušajām fotogrāfijām: https://evsargonautika.tumblr.com.

Raksta autore: Dagnija Nuķe, biedrības “Siguldas Alternatīvā izglītība” projektu vadītāja

Siguldā ir par godīgu spēli bērnudārzu finansēšanā

Mon, 28 Sep 2015 13:05:00 +0000

Autors: Ieva Karlsberga

Raksts publicēts 2015.gada 25.septembrī www.aprinkis.lv.

Vairākām Pierīgas pašvaldībām pašlaik aktuālākais jautājums ir valdības pieņemtais lēmums pārtraukt līdzfinansēt privāto bērnudārzu un auklīšu pakalpojumus. Lēmums pašvaldībām pats par sevi nav pārsteigums, jo to jau pirms diviem gadiem paredzēja Ministru kabineta (MK) noteikumi.

Nepatīkams pārsteigums ir veids, kā tas tiek pasniegts publiskajā telpā. Valdības ministri un politiķi viens pēc otra ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību vecākiem sola, ka viņu maciņi no tā necietīs, jo "pašvaldības visu samaksās".

Jāatzīmē, ka šobrīd vēl joprojām spēkā ir tie paši MK noteikumi, kas nosaka, ka pašvaldības līdzfinansē privāto bērnudārzu apmeklēšanu atbilstoši vidējām izmaksām par bērnu pašvaldības bērnudārzos. Šos noteikumus neviens nav atcēlis.

Tomēr, kā Pierīgas novados noskaidroja "Apriņķis.lv", par to, ka pašvaldībām būs jāuzņemas arī tā summa, ko šos divus gadus privātajiem bērnudārziem līdzfinansēja valsts, ne noteikumu pieņemšanas brīdī, ne šogad nebija ne runas. Vienīgais, kas ir teikts MK noteikumu 16. punktā, ir tas, ka papildus pašvaldību līdzfinansējumam ir noteikts arī valsts atbalsts uz diviem gadiem. Nekur nav teikts, ka pēc šiem diviem gadiem tas būtu jāuzņemas pašvaldībām.

Mehānisms, kas ar finansēšanas modeli notiks no 2016. gada, toreiz netika atrunāts, un pašvaldībām, kuras arī līdz tam bija piedalījušās privāto bērnudārzu līdzfinansēšanā, bija pamats domāt, ka valsts atvieglo slogu vecāku maciņiem. Tagad izrādās, ka tas bija īslaicīgs avanss pašvaldībām. Valdība savā komunikācijā skaidri pasaka: turpmāk šī ir tikai un vienīgi pašvaldību problēma.

Pierīga var lepoties ar labiem dzimstības rādītājiem – Ķekavas, Mārupes un Siguldas novads valstī ir rekordistu augšgalā. Tajā pašā laikā vairākās pašvaldībās bērnudārzu rindas ir tik garas, ka būtu jāceļ pa diviem trim bērnudārziem katru gadu.

Kā situāciju no nākamā gada risinās Siguldas novada pašvaldība, jautājām Siguldas novada domes priekšsēdētāja vietniecei izglītības, kultūras un sporta jautājumos Līgai Sausiņai.

Pašvaldība savu līdzfinansējumu nemainīs

Aktualitāte numur viens šobrīd bez šaubām ir jautājums par privāto bērnudārzu līdzfinansējumu. Tiekoties ar to pašvaldību vadītājiem, kuriem šis jautājums ir aktuāls, nonācām pie viennozīmīga viedokļa – ir tikai godīgi, ja pašvaldības privātajiem bērnudārziem par katru bērnu maksā tikpat, cik bērns izmaksā pašvaldības bērnudārzā. Likt par pienākumu uzņemties arī līdz šim finansēto valsts daļu nav godīgi.

Jau vairāk nekā sešus gadus Siguldas novada pašvaldība par katru bērniņu, kas apmeklē privāto bērnudārzu, maksā tikpat, cik izmaksā viena bērna izglītošanās pašvaldības bērnudārzos. 2015. gadā šī summa ir 124 eiro mēnesī. Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka pašvaldības un valsts līdzfinansētā kopējā summa Pierīgas privātajiem bērnudārziem ir 228 eiro. Ja pašvaldībai būtu jāmaksā papildus vēl 104 eiro par katru bērnu, tas nebūtu samērīgi ar summu, ko pašvaldība sedz par tiem bērniņiem, kuri apmeklē pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes.

Protams, arī turpmāk savu līdzfinansējumu nemazināsim neatkarīgi no tā, kurā – privātajā vai pašvaldības – bērnudārzā iet bērniņš, katra izglītošanai atvēlēsim vienādu summu. Siguldas gadījumā šī summa nākamgad būs mazliet lielāka nekā šogad, jo 2015. gadā esam paaugstinājuši pirmsskolas pedagogu algas, un tas tiek iekļauts vidējo izmaksu aprēķinā nākamajam gadam. Tātad summa par viena bērna izglītošanu palielināsies. Un to no pašvaldības saņems arī privātie bērnudārzi.

Pēc tam, kad valsts atņems ģimenēm savu līdzfinansējumu par bērniem, kuri apmeklē privāto pirmsskolas iestādi, vecāki būs neapmierināti, jo ģimenēm pašām būs jākompensē šī summa. Un ģimenes budžetam tā ir liela summa.

Bērnu skaita pieaugums Pierīgā

Privāto bērnudārzu līdzfinansēšanas problēma šobrīd ir aktuāla pārsvarā tikai Pierīgai. Arī citos Pierīgas novados, piemēram, Salaspilī, Ādažos, Ķekavā un Mārupē, ir raksturīgs straujš pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērnu skaita pieaugums. Tas nozīmē, ka Pierīgas novadus par savu deklarēto dzīvesvietu izvēlas jaunās ģimenes. Tātad jaunajām ģimenēm ir tādi sociāli ekonomiskie apstākļi, ka viņiem Pierīga ir izdevīga kā dzīves vieta.

Daudzu Pierīgas pašvaldību vadītāji atzīst, ka bērnu pieaugums ir tik straujš, ka jāceļ ne tikai jauni bērnudārzi, bet arī jaunas skolas. Pašvaldību investīciju plāni, budžets, kredītportfeļu iespējas neļauj to paveikt vienlaicīgi.

Sigulda arī ir to pašvaldību skaitā, kas izjūt bērnu skaita pieaugumu. Mums šī proporcija ir mazliet citāda nekā citās pašvaldībās, proti, pašvaldības bērnudārzos mums ir 940 bērni, bet privātajos – 93 bērni. Tātad proporcija ir 1 pret 10. Citos novados, piemēram, Mārupē un Ķekavā, bērnu skaits privātajās pirmsskolas izglītības iestādēs ir ievērojami lielāks, un viņi to līdzfinansēšanai tērē ievērojami lielākas summas.

Risinājums – līdzfinansējums vai vieta pašvaldības bērnudārzā

Kopš 2011. gada Siguldā esam atvēruši divus jaunus bērnudārzus, izveidojuši divas papildu grupas bērnudārzā "Pīlādzītis", tādējādi pēdējo piecu gadu laikā Siguldas novada pašvaldība savos bērnudārzos ir izveidojusi jaunas vietas turpat 300 bērnu.

Siguldas novada pašvaldība šobrīd izvērtē iespēju no 2016. gada janvāra radīt vismaz 50 papildu vietas pašvaldības bērnudārzos. Vecākiem būs iespēja izvēlēties – turpināt sūtīt savu bērniņu privātajā bērnudārzā, saņemt pašvaldības līdzfinansējumu un pašiem maksāt atlikušo summu, ko prasa privātais pakalpojuma sniedzējs, vai arī pāriet uz piedāvātajām vietām pašvaldības bērnudārzā.

Mēs būsim gatavi, ka daļa vecāku vēlēsies no privātajiem bērnudārziem pāriet uz pašvaldības. Tomēr jāatzīst, ka daudzi vecāki privātos bērnudārzus izvēlas tāpēc, ka viņiem ir vēlme pēc citādas, piemēram, Valdorfskolas, izglītības un viņi ir gatavi par to maksāt.

Protams, jārēķinās, ka mums vēl ir saglabājusies bērnu rinda uz pašvaldības bērnudārziem. Bet zināms, ka ne visi vecāki izvēlas sūtīt bērnu bērnudārzā jau no pusotra gada vecuma, līdz ar to eksistē formālā un reālā rinda. Formāli mums šobrīd rindu veido 115 bērni no 1,5 gadu vecuma, bet faktiski, kad Izglītības pārvalde apzina šos vecākus, tikai neliela daļa no tiem ir izteikusi vēlmi sūtīt savu mazuli bērnudārzā. No 2016. gada iespēja apmeklēt pašvaldības bērnudārzu būs arī šiem bērniņiem.

Nav godīgi novelt atbildību uz pašvaldībām

Nav godīgs valdības apgalvojums, ka pašvaldības neko nedara, lai risinātu bērnu rindu jautājumu. Dialogam ar pašvaldībām un situācijas izvērtējumam bija jābūt savlaicīgam, nevis pēdējā brīdī, kad MK lēmums par līdzfinansējuma pārtraukšanu jau bija pieņemts. Tāpēc valdībai var pārmest komunikācijas un situācijas izvērtēšanas trūkumu. No valdības skatupunkta, situācija kopumā Latvijā izskatās laba – lielākajā daļā novadu un reģionālo pilsētu nav bērnudārzu rindu, jo tur bērnu skaits samazinās un bērnudārzos ir brīvas vietas. Bet politiķi pasaka, ka tās pašvaldības ir veiksmīgi atrisinājušas rindu jautājumu.

Piekrītu, ka valsts līdzfinansējuma pārtraukšana nav pārsteigums, jo MK noteikumi jau sākotnēji to paredzēja tikai uz diviem gadiem. Bet noteikumi neparedzēja, kas notiks pēc šiem diviem gadiem – vai kādam un kam būs jāpārņem valsts līdzfinansētā daļa. Tā kā mēs Siguldā arī pirms šiem noteikumiem līdzfinansējām privātos bērnudārzus, valsts tobrīd uzņēmās atslogot vecāku maciņus. Bet tagad valdības komunikācija skaidri liek saprast, ka šī daļa jāuzņemas pašvaldībām.

Pēdējā laikā ļoti mērķtiecīgi un gudri tiek veidota informatīvā politika, kad iesaistītās ministrijas ik pa brīdim izplata paziņojumus un "pārspēlē" atbildību tikai pašvaldībām. Valdības komunikācija ar pašvaldībām šobrīd notiek caur plašsaziņas līdzekļiem – tā sola, ka pašvaldības visu samaksās, neveidojot dialogu ar pašvaldībām.

Lai gan valdība atzīst, ka šis "divu gadu projekts" nedeva gaidīto rezultātu – bērnudārzu rindu samazinājumu –, tā arī nepiedāvā citus risinājumus, vien noveļ to uz pašvaldību pleciem.

Katrā ziņā negribam satraukt Siguldas novada vecākus, bet gan piedāvāt godīgu risinājumu – vieta pašvaldības bērnudārzā vai tikpat liels pašvaldības līdzfinansējums privātajam bērnudārzam kā līdz šim.

Siguldā privāto bērnudārzu bizness iet no rokas

Mon, 26 Jan 2015 12:04:53 +0000

Autors: Ilze Ratniece

Publikācija 2012.gada 28.augusta laikrakstā "Rīgas Apriņķa Avīze"

Siguldā augusta beigās reizē atklāti divi privātie bērnudārzi. Pirmsskolas izglītības iestāžu vadītājas atzīst – par pieprasījumu jāsūdzas nav. Valdorfa bērnudārzs, kurš līdz šim strādāja Siguldas Dārzkopības un biškopības biedrībai (turpmāk DBB) piederošās telpās Cēsu ielā 10, mainījis savu mājvietu, pārceļoties uz namu Poruka ielā 11, kuru pirms gada atstāja Siguldas Bērnu un jauniešu interešu centrs. Savukārt DBB atbrīvotajās telpās Cēsu ielā 10 izveidojusi savu privāto bērnudārzu "Tulpīte".

Siguldas Valdorfa bērnudārza vadītāja Mārīte Akmentiņa RAA pastāstīja, ka "telpas mainījām, jo ir liels pieprasījums pēc mūsu pedagoģijas. Iepriekšējās telpās Cēsu ielā 10 nevarējām atvērt otru grupiņu, šeit tas ir iespējams. Mazajā grupiņā vienlaikus uzturēsies 15 bērni vecumā no pusotra gada līdz divarpus gadu vecumam. Otrajā grupā būs aptuveni 19 bērnu vecumā no trīs līdz sešiem gadiem. Lielie bērni šeit pavadīs laiku no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā."Nams Poruka ielā 11 ir privātīpašums, izmantojamā platība ir aptuveni 300 kvadrātmetru. M. Akmentiņa atklāj: kaut arī Poruka ielas telpas ir divreiz plašākas nekā bija Cēsu ielā, īres izdevumi būs aptuveni līdzīgi, jo šeit par kvadrātmetru jāmaksā viens lats, bet DBB prasīja divus latus par kvadrātmetru. "Šovasar, kad nolēmām pārcelties, izremontējām visas telpas, ierīkojām papildu sanitāros mezglus." Valdorfa bērnudārza mācību procesā ir paredzēta arī trīsreizēja ēdināšana. Otrās brokastis gatavos audzinātājas kopā ar bērniem, pusdienas un launagu gatavos pavāre. Šim nolūkam iekārtota virtuves telpa.

24.augustā Valdorfa jaunā telpas iesvētīja Siguldas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Andris Grots. Cita starpā mācītājs teica: "Cik tas ir svētīgi, ka ir bērni. Tas parāda, ka mūsu pilsētai, mūsu tautai ir nākotne, ka viss vēl nav beidzies, ka ir cerība uz labāku rītdienu.

"Bērnudārzs "Tulpīte" plāno šogad atvērt vienu grupiņu, kurā uzņems 20 bērnus no pusotra līdz sešu gadu vecumam. Biedrības valdes priekšsēdētājai Skaidrītei Vilkancei izdevās augustā īsā laikā licencēt pirmsskolas izglītības programmu. Joprojām notiek telpu remonts un iekārtošana, bet S. Vilkance sola, ka 3. septembrī bērnudārzs sāks darbu. 24. augustā par "Tulpītes" piedāvājumu interesējās daudzi vecāki. Vairākas mammas, kurām ir bērni līdz trīs gadu vecumam, pastāstīja, ka diemžēl pašvaldības bērnudārzos uzņem bērnus no trīs gadu vecuma, tāpēc līdz tam laikam privātie bērnudārzi ir iespēja, kur atstāt bērnu laikā, kad mammai jābūt darbā. Privātie bērnudārzi esot elastīgāki, tajos var bērnu atvest arī tikai dažas dienas nedēļā vai tikai uz dažām stundām dienā.

Lai gan Siguldā pagājušajā gadā darbu sāka jauns bērnudārzs "Ieviņa", bet šogad vēl papildus 48 bērnus uzņems bērnudārzs "Pīlādzītis", joprojām nav iespēju uzņemt visus bērnus no pusotra gada vecuma, kas gaida rindā uz bērnudārzu. Joprojām aktuāla esot pašvaldības vēlme celt vēl vienu bērnudārzu. Kamēr tas vēl nav tapis, risinājums esot privātie bērnudārzi. Pašvaldības līdzfinansējums par katru bērnu privātā bērnudārzā ir 100 latu, ja vecāki ir deklarējušies Siguldas novadā. 24. augustā Siguldā notika uzreiz divu privāto bērnudārzu atklāšana.

Siguldas Valdorfa bērnudārzs jaunās telpās

Fri, 23 Jan 2015 09:14:45 +0000

Autors: Silvija Lapiņa

Publikācija 2012.gada 6.septembra laikrakstā "Siguldas Elpa"

24.augusta rīta stundā Siguldā, J.Poruka ielā 11, ieskanējās zvans, kas vēstīja par īpašu notikumu – Siguldas Valdorfa bērnudārza atklāšanu jaunās telpās. Iestādes direktore Mārīte Akmentiņa pateicās elektriķu brigādei, būvbrigādei, vecākiem un arī audzinātājām, kuri šeit čakli strādāja kopš jūnija: „Man šķiet, ka māja šajā laikā ir uzziedējusi, jo arī puķe, krūms vai koks uzzied, ja par to rūpējas. Ja rūpējas par cilvēku, arī viņš zied.”

Pirms griezt lentu un vērt durvis, ar svētajiem vārdiem no Dāvida dziesmas ēku iesvētīja Siguldas evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Andris Grots, kurš runāja arī par ģimeniskām vērtībām: „Ja nebūtu ģimenes svētības, mēs šeit nestāvētu un bērnudārzam nebūtu nozīmes. Šī ēka vēsturiski ir kalpojusi tikai un vienīgi kā vieta, kur audzināti un mācīti bērni, un cik tas ir svētīgi, ka ir bērni, jo tas liecina, ka mūsu pilsētai, mūsu tautai ir nākotne, ka ir cerība uz labu rītdienu. Lai ir svētība pār namu, audzinātājām, ģimenēm, vecākiem un vecvecākiem, kuriem arī ir liela nozīme bērniņa audzināšanā!”

Jaunās bērnudārza telpas iekārtotas tā, lai ērti būtu galvenokārt pašiem bērniem. Ēkas pirmajā stāvā mazajiem bērnudārzniekiem iekārtota rotaļu istaba ar virtuvīti un atpūtas telpa, kurā viena pie otras cieši izvietotas gultas ar ekoloģiskiem auzu salmu matračiem, savukārt otrajā stāvā ierīkota rotaļu istaba apvienojumā ar nelielu rotaļu virtuvīti, lai līdzinātos mājas apstākļiem, kad māmiņām ir iespēja gatavot ēst un vienlaikus uzmanīt bērnus, kā arī pasaku istaba un divas atpūtas telpas.

Ar ko Valdorfa bērnudārzs atšķiras no ierastajām pirmsskolas izglītības iestādēm?

„Audzināšana balstās uz Rūdolfa Šteinera filozofiju – cilvēks ir ne tikai fiziska, bet arī garīga būtne. Bērna attīstībā mēs skatāmies šīs kopsakarības – kā fiziskais ķermenis sadzīvo ar garīgo, kam ir liela nozīme dzīves pirmajos septiņos gados, lai mazuļa spēkus neizšķiestu pārlieku lielai intelektuālai apmācībai. Tikko dzimušam bērniņam iekšējie orgāni ir kā aizmetnīši, kuriem jāveidojas pareizā formā. Un tas panākams ar dzīvības spēku, ja vien bērnam tas netiek atņemts. To, kā garīgums iemājo fiziskajā ķermenī, mēs redzam pēc bērna zīmējumiem, kas tiek zīmēti pēc mazo brīvas gribas, ne speciāli uzdota temata. Zīmējums ir bērna otrā valoda. Mazās strīpiņas un aplīši bērnam sešos, septiņos gados pārtop par skaistām gleznām, kas atklāj, kā garīgums viņā iemājo. Tikai tad, kad nomainās zobiņi, smadzenēs noskanējās kanāls, pa kuru aizplūst intelektuālā informācija, ko bērns saņem skolā. Mēs izglītības programmu realizējam caur rotaļām un dziesmām, jo arī dziesmās ir apdziedāta gan skaitīšana, gan dabas mācība, gan rudens bagātības un citas lietas,” atklāj M.Akmentiņa.

Vai skolā ir speciālisti, kas „tulko” zīmējumus un nepieciešamības gadījumā bērnam pievērš īpašu uzmanību?

„Jā, man ir vācu valodā izdota grāmata, ko uzrakstījusi pieredzējusi vācu pedagoģe, kura izpētījusi tūkstošiem bērnu zīmējumus dažādās valstīs. Interesanti, ka jebkurā pasaules malā vienāda vecuma bērniem zīmējumi ir ļoti līdzīgi, kuros attēlots, kas ar viņiem notiek. Pēc zīmējumiem mēs redzam, kurš bērns attīstās ātrāk, kurš nedaudz vēlāk, kas ir tikai normāli. Ja zīmējums rāda, ka ar bērniņu ir kādas problēmas, tad pie tā tiek strādāts. No ārvalstīm pie mums brauc pieredzējuši pedagogi, kuri, skatoties, kā bērns tur zīmuli vai kā apsēžas, dod mums padomus, kas bērna labā jādara. Tas ir arī mūsu pedagogu pienākums – vērot, kā bērns uzvedas, cik viņš ir drošs vai nedrošs utt. Mēs māmiņām stāstām, ka bērns ir jāsargā, bet kādreiz viņam arī ir jākrīt no pirmā vai otrā pakāpiena, kā rezultātā mazais gūst pieredzi un mācību. Mēs ne vienmēr iejaucamies bērnu strīdos arī tad, ja viņi viens otram nedaudz iekniebj, jo tā arī ir pieredze. Kādreiz kāds, sevi aizstāvot, pretī dod dunku, jo tiek darīts pāri. Arī strīdos tiek krāta pieredze. Bērni bērnudārzā var būt samērā brīvi savā darbībā, mēs iejaucamies tikai tad, ja redzam, ka robežas tiek pārkāptas. Kad sēžam pie galda un ēdam, tad bērniem liekam saprast, ka ēdiens ir svēta lieta, pret ko jāizturas ar cieņu. Bijību pret ēdamo mēs uzturam ar galda dziesmu pirms ēšanas un pateicības dziesmu pēc ēšanas. Viss, ko mēs darām, ir dzīves pirmo septiņu gadu skola, kas saglabājas uz mūžu. Mums, pieaugušajiem, ir jābūt atdarināšanas vērtiem, lai bērns censtos mums līdzināties. Mūsu pedagoģes tādas cenšas būt, un mēs sevi pilnveidojam dažādos kursos, jo cilvēks veidojas visa mūža garumā,” tā Siguldas Valdorfa bērnudārza direktore.

Kā laikrakstam pastāstīja audzinātāja Līga Smilga, uz šo brīdi iestādē darbojas divas bērnu grupiņas – viena jauktā, sākot no trīs gadiem līdz pat skolas vecumam, savukārt otrajā grupiņā ir mazulīši no pusotra līdz divarpus – trīs gadu vecumam. Kopumā iestādi apmeklē aptuveni 35 bērni. Ar katru grupiņu strādā trīs audzinātājas, bet no nākamā gada janvāra plānots, ka projekta „Jaunatne darbībā” ietvaros bērnudārzā darbosies arī brīvprātīgie jaunieši no Eiropas.

Siguldas Valdorfa bērnudārzs iekārtots mājā, kas pieder kādam Amerikas latvietim, ar ko līgums slēgts uz desmit gadiem ar pirmpirkuma tiesībām, ja īpašums gadījumā tiek pārdots. Pavisam drīz ap ēku tiks labiekārtota arī teritorija un iedēstītas ābeles, ko bērnudārzam dāvinājuši vecāki, kuru bērni uzsāk skolas gaitas.

Pasaule ir laba

Thu, 22 Jan 2015 13:12:15 +0000

Autors: Ināra Miškina

Publikācija 2009.gada jūlijā laikrakstā "Siguldas Avīze"

Tieši šāda pieeja tiek izkopta Valdorfpedagoģijā bērnu audzināšanā, īpaša uzmanība tiek pievērsta bērna fiziskās un garīgās veselības līdzsvaram. To varētu izteikt ar latviešu sakāmvārdu "veselā miesā mājo vesels gars".

Mītu par šo alternatīvo pedagoģiju netrūkst ne vecāku, ne pedagogu vidū, ko varētu izskaidrot ar informācijas trūkumu. Lai iepazītu tuvāk Valdorfpedagoģiju šajā vecumposmā,- uz sarunu aicinājām Valdorfpedagoģijas bērnudārza vadītāju Mārīti Akmentiņu, lai viņa pastāsta par bērnudārza ikdienu, aktualitātēm un pieredzi.

Bērna pirmās septiņgades virsraksts „Pasaule ir laba",- kā jūs to izskaidrotu?

Bērns atspoguļo savu apkārtni. Tas ir iespējams tāpēc, ka viņš ir telpas būtne, jo bērns izjūt it visu sev apkārt, un viņš iekšēji ieiet it visā, kas notiek ap viņu. Bērns katrā no mums pamodina mūsu labāko daļu, viņš pieņem arī mūsu sliktāko daļu, bet bieži vien mūsos notiek pārvērtības tieši bērna dēļ, jo saņemam bērna mīlestību un uzticību. Un galu galā, ja bērns ir atnācis tieši pie mums, izvēlējies sev savus vislabākos vecākus, kā tad mēs tādā gadījumā varētu teikt, ka bērns ir atnācis sliktā pasaulē pie sliktiem vecākiem?

Bērns visu vēro un atkārto. Apzinoties atdarināšanu, bērnam ir vajadzīgs paraugs. Paraugam ir jābūt ļoti darbīgam cilvēkam. Ja bērns atdarina TV skatītāju, tad bērns veidojas par dzīves skatītāju, dzīvi uztvers statiski. Bērns pie mums atnāk no garīgās pasaules - no mirdzošā spožuma pasaules un tāpēc priecājas par visu, jo tā ir Patiesības pasaule. Un tur nekas nevar notikt nepareizi. Tāpēc virsraksts bērna pirmajai septiņgadei "Pasaule ir laba."

Kā jūs izteiktu Valdorfpedagoģijas un attiecīgās programmas bērnudārza darbības būtību?

Valdorfpedagoģija balstās filozofijā, kuras nosaukums daudziem ir pasvešs - antropozofijā. Taču, lai sūtītu bērnu Valdorfa bērnudārzā, vecākiem nav jāsāk studēt antropozofija. Taču jāsaprot, vai pedagoģiskie principi, kurus izmanto grupiņā, ir pieņemami un īstenojami arī audzināšanā ģimenē. Jāsaprot arī, vai pedagogs ir tāds, kuram vecāki vēlētos uzticēt savu bērnu. Lielākoties par Valdorfpedagoģijas principiem vecāki ir vienisprātis - tie bērnam ir veselīgi un ļauj izdzīvot bērnību. Valdorfpedagoģijas un antropozofijas pamatlicējs Rūdolfs Šteiners skata cilvēku visā veselumā: "Visam, kam bērna ētera miesā līdz septītajam dzīves gadam ir jāattīstās, kā priekšstatiem, paradumiem, atmiņai un citam, tam ir jāveidojas "pašam no sevis", tāpat kā acis un ausis attīstās mātes organismā bez ārējās gaismas iedarbības."

Svarīgi, ka bērns pats no brīvas gribas izzina pasauli un atrod to, ar ko viņam visvairāk gribas nodarboties, tādējādi netiek nomākts viņa dabiskais izzināšanas prieks. Visam ir savs laiks. Vācu Valdorfpedagogs Reinhards Fīdlers saka: "Līdz šim vēl nevienam nav ienācis prātā steidzināt bērna attīstību mātes miesās. Neviens laikam arī nepletīs vaļā auga kauslapas, lai liktu ziedam ātrāk uzplaukt; un neviena putna māte negrūdīs savus mazuļus no ligzdas ārā, pirms tie būs gatavi lidot. Bet audzināšanā tie, kas jau pirmsskolas vecumā uzsāk ar bērniem rakstīšanas un lasīšanas vingrinājumus, netiek nosodīti par vēlmi: jo ātrāk, jo labāk! Viņi neaptver, ka šīs nodarbes agrīnā vecumā jūtami novājina bērna būtni un atstāj nelabvēlīgu ietekmi uz visu turpmāko dzīvi. Valdorfpedagoģijā pilnīgi apzināta intelektuāla mācīšana tiek sākta tikai tad, kad bērni ir patiesi nobrieduši skolas gaitām - tas ir, pēc zobu maiņas, kad bērns ir atbrīvojies no ārējā mātes ēterapvalka." Man ir tāda pārliecība, ka Valdorfpedagoģijas bērnudārzs ir visveselīgākais veids un vide, kurā bērnam būtu jāattīstās pirmajā septiņgadē.

Pastāstiet par Valdorfpedagoģijas bērnudārza nodarbībām, veicot nelielu ieskatu ikdienā!

Valdorfbērnudārzā diena sākas ar brīvo spēli - brīvajām rotaļām. Ir bērni, kas no rīta atnāk miegaināki, citi enerģiskāki. Rīta rotaļas laikā atšķirība izlīdzinās. Brīvā spēle ir arī laba skola sociālā kontakta veidošanai. Apmēram ap desmitiem visi kopā sakārtojam mantas, kad tas paveikts, klājam brokastu galdu, mazgājam rokas. Rokas tiek iesmaržinātas ar ēteriskajām eļļām. Katrai dienai ir savs ēdiens un galda dziesma. Pēc pabrokastošanas visi kopā nokopjam galdu. Kad tas paveikts, katrai nedēļas dienai ir sava nodarbība - pirmdien zīmēšana, otrdien veidošana, trešdien gleznošana, ceturtdien darbs ar koku un piektdien rokdarbi ar dabas materiāliem. Pēc tam var sākties pirkstu spēles, kas attīsta sīko motoriku - pirkstu kustības. Tad seko lielais aplis - ar visu ķermeni tiek izdzīvots, piemēram, gadalaikam atbilstošs V.Plūdoņa, J.Raiņa vai cita latviešu dzejnieka dzejoļa notikums. Te tiek apvienota gan ķermeņa izvingrināšana, gan runas māksla, gan dziedāšana. Tam seko rotaļa. Tad, neatkarīgi no laika apstākļiem, visi dodamies pastaigā. Atgriezušies no pastaigas, dodamies pasaku stūrītī, kur bērni katru dienu klausās pasaku vismaz divas nedēļas audzinātājas stāstījumā, bet trešajā nedēļā šo pašu pasaku vēro kā leļļu teātri. Šāda pieeja veicina un izkopj bērnā valodas prasmi, jo rezultātā bērns pasaku prot izstāstīt no galvas. Tāpat arī pasakas atkārtošana un baudīšana, ļaujot viņiem dienu no dienas dzīvot līdzi pasaku varoņiem, bērnu stiprina dvēseliski. Pasaku tēlus audzinātājas gatavo pašas no dabīgiem materiāliem. Seko atvadīšanās rituāls - nāk Riekstu rūķis un katram bērnam dod vienu īpašu lazdu riekstu, lai otrā dienā atkal satiktos. Pulkstenis jau ir divi pēcpusdienā, un tagad bērni bauda pusdienas, daļa bērnu dodas mājās, daļa atpūšas kopā ar auklīti bērnudārzā. Tad seko launags un līdz pulksten sešiem vakarā došanās uz mājām.

Zīmēšanai Valdorfbērnudārzā ir atšķirīga pieeja - proti, bērnam netiek dots uzdevums zīmēt kaut ko konkrētu. Zīmēšana ir viens no bērna izteikšanās veidiem, kurā viņš pastāsta ļoti daudz par sevi. Ir mums tāda grāmata "Zīmes no citurienes", kurā pieredzējusi vācu Valdorfpedagoģijas pedagoģe Hildegarde Šteina ir apkopojusi vairāku pasaules valstu bērnu šāda veida zīmējumus un, izrādās, ka visā pasaulē bērni zīmē līdzīgi - proti, vēstī par savas dvēseles ceļu uz zemi un par to, kā mazais cilvēks jūtas šeit uz zemes. Tāpēc mēs savā bērnudārzā brīvajā laikā ļaujam bērniem zīmēt tik, cik vēlas. Līdzīga pieeja ir arī citu dienu nodarbībās.

Siguldā ir Valdorfpedagoģijas bērnudārzs, bet nav šādas programmas skolas.

Tas būtu vienkārši izcili, ja Siguldā būtu Valdorfedagoģijas skola, kas būtu kā likumsakarīgs turpinājums labi iesāktajam, taču skolas atvēršanai mūsu resursu - gan cilvēku, gan naudas - šobrīd ir par maz. Tie vecāki, kuri patiešām grib Valdorfpedagoģiju saviem bērniem kā turpinājumu, ved viņus uz Ādažu Valdorfskolu. Tai pašā laikā mūsu bērni ļoti labi integrējas arī jebkurā citā Latvijas mācību iestādē. Viņi ir atvērti mācību procesam, viņos ir izkopta tēlainā domāšana, kustību koordinācija, līdzsvara izjūta, līdz ar to arī koncentrēšanās spēja. Mūsu bērni spēj arī brīvi kontaktēties ar pieaugušajiem, līdz ar to, ja kaut kas nav skaidrs, tad viņi nebaidās iet pie skolotāja un jautāt.

Pastāstiet par jūsu iestādes aktualitātēm, kā jūs jūtaties Siguldā?

Šobrīd mums ir divas bērnu grupas, ar kopējo bērnu skaitu 34. Siguldas novada pašvaldība pagaidām mums ir maksājusi līdzfinansējumu katram bērniņam, kāds pienākas Siguldas deklarētajam bērnam - 50 latu mēnesī. Jūtam to, ka Siguldā arī ir patiesas un pilnīgas informācijas trūkums par Valdorfpedagoģiju, līdz ar to diezgan daudz stereotipu, piemēram, ka tā radīta bērniem ar veselības traucējumiem vai īpašām vajadzībām. Taču mums ir liels prieks, ka ir vecāki, kas pie mums atved savus bērnus, un ir ļoti priecīgi par to, apmeklē mūsu piedāvātās lekcijas un aktīvi iesaistās bērnudārza dzīvē un aktualitātēs!

Šobrīd arī mums ir vasaras brīvlaiks, līdz ar to aktualitātes ir vairāk audzinātājām - lai pilnvērtīgi sagatavotos jaunajam mācību gadam. Tāpat arī laiku pa laikam kopā sanāk valde - trīs vecāki un divas audzinātājas - lai kopīgi kalkulētu, balansētu visu līdzekļu izlietojumu, jo mūsu organizācija ir pašfinansējoša.

Neapšaubāmi, strādājot Valdorfpedagoģijā, svarīga ir pieredzes apmaiņa gan Latvijā, gan ārpus valsts. Kā to gūstat?

Protams, audzinātājas iespēju robežās katru gadu apmeklē dažādus seminārus, konferences, kursus. Piedāvājam arī vecākiem izglītošanās iespējas attiecībā uz bērna attīstību; uz cilvēka attīstību dažādos vecuma posmos; uz zemes un cilvēces attīstību u.tml. Katru mēnesi bērnudārzā viesojas kāds vieslektors vai arī pašas audzinātājas dalāmies pieredzē par kursos gūtajām zināšanām. Tā pie mums šogad bija ieradies Godī Kellers no Oslo Universitātes Norvēģijā. Viņa vadībā notika seminārs par bērnu temperamentiem un kā līdzsvarot temperamentus sevī, lai palīdzētu bērnam. Savukārt dziedinošais pedagogs Fr.Barcello no Somijas strādāja ar mūsu bērniem individuāli, ļaujot bērnam par sevi pastāstīt zīmējumā. Taču vakarā vecāki un citi interesenti tika aicināti uz semināru "Kā bērnības gadi atspoguļojas pusaudža gados". Cik garīgi pusaudzi pieņemt ar visām stūrainībām, ar visu, kas viņā plosās, lai izprotot palīdzētu. Audzinātājas katru gadu apmeklē konferenci, kas katru gadu risinās citā valstī, šogad tā būs Latvijā, Ādažos. Konferences tēma "Brīvība un atbildība." Arī šo konferenci var apmeklēt gan pedagogi, gan vecāki, gan ārsti un citi interesenti. Vienmēr, atgriežoties no kādas pieredzes apmaiņas vai konferences, ir tāda stipruma sajūta, vienotības sajūta, jo kopumā ir tik daudz cilvēku, kuri domā un dara līdzīgi, kaut runā atšķirīgās valodās.

Valdorfa pedagoģijas pamatā ir reliģija, ticība Dievam vai latviskā dzīves ziņa?

To, kas ir Valdorfa pedagoģijas pamatā, es gribētu nosaukt par reliģisku attieksmi pret dzīvi. Baušļos taču ir izteiktas dzīves pamatvērtības: tev nebūs zagt, jāgodā tēvs un māte, par bijību un pateicību. Tā taču patiešām ir liela svētība, ka izaug graudi, ka var cept maizi un ka to dara cilvēks ar lielu mīlestību! Tā ir reliģiska attieksme, bet tai nav konfesionālas piederības. Mums, audzinātājām un vecākiem, jādara savs darbs ar vislielāko atbildības sajūtu, pēc vislabākās sirdsapziņas, lai mazais cilvēks to var "uzņemt" un atdarināt.

Reālā pasaule, dzīve ir diezgan skarba un vai tik labestīgi noskaņotiem bērniem nav grūti adaptēties sabiedrībā?

Ļaujot bērnam pieaugt pakāpeniski, viņš kļūst iekšēji stiprs. R.Šteinera pedagoģijas pamatmērķis - bērnus audzināt par krietniem, dzīvotspējīgiem cilvēkiem, kuri patstāvīgi spriež un pašatbildīgi rīkojas, kuri vēlāk drosmīgi un ar iekšēju uzticēšanos iet savu ceļu dzīvē, kur, kā katrs zina, sagaida dažādi pārbaudījumi. Katrā gadījumā mēs nevēlamies bērnus izolēt no pasaules, bet mēs uzskatām, ka bērnam pasaulē nav jāiet ar dūrēm un elkoņiem. Bērnam jābūt stipram tādējādi, ka viņš spēj saglabāt izvēles iespēju, lai neietu līdzi baram, ja tas viņu nesaista.

Valdorfpedagoģijas idejas nav guvušas lielāku atsaucību, lai gan ilgstoši pastāv. Jūsuprāt, kāpēc cilvēki rezervēti izturas pret tām?

Varbūt tamdēļ, ka vecāki vēlas savus bērnus redzēt gudrus, zinošus, konkurētspējīgus un viņiem liekas - jo ātrāk, jo labāk, un ne vienmēr aizdomājas, ka tāda alkatīga zināšanu gūšana nav labākais bērnam. Valdorfpedagoģijas attieksme ir tāda, ka katrs cilvēks ir citāds, katrs ir svarīgs, katrs tiek ieraudzīts kā personība. Mūsu sabiedrībā vispār ir neiecietīga attieksme pret citādo. Tas jau iesakņojies no sociālisma laikiem, kad sabiedrībā vispār nevarēja redzēt citādos.

Vai jums ir gadījies savā darbā sastapt skeptiķus?

Ir, protams, gadījies dzirdēt skeptiskus viedokļus, taču tie parasti nav pamatoti ar konkrētiem faktiem un statistiku. Kā, piemēram, viedoklis, ka bērni no Valdorfbērnudārziem ar grūtībām adaptējas parastajā skolā. Mēs savus bērnus pazīstam, jo sekojam līdzi viņu turpmākajām gaitām, un droši varu teikt, ka mūsu bērni ļoti labi iejūtas arī tradicionālajā skolā.

Lai realizētu Valdorfpedagoģijas metodi, ir jābūt saskanīgam kolektīvam - kā notiek jūsu darbs, kā veidojās kolektīvs?

Katrai audzinātājai jābūt ārkārtīgi ieinteresētai darba rezultātā. Mūsu iestādē visu darām pašas, ir izveidojies labs kolektīvs. Strādājam pēc pašiniciatīvas, pašdisciplīnas, ņemot vērā to, kas katram labāk padodas: dziedāšana, fiziskās aktivitātes vai rokdarbi u.tml. Bet varu teikt droši - valdorfpedagogu atrast nav viegli!

"Izmantoju iespēju sniegt un gūt..."

Tue, 20 Jan 2015 14:24:38 +0000

Autors: Santa Latkovska

Publikācija reģionālajā laikrakstā "Siguldas elpa"

Ukrainu meitene Jūlija Umočkiva Siguldā ciemojas jau kopš šī gada janvāra. Katru darbdienas rītu viņa dodas uz Siguldas Valdorfa bērnudārzu, lai dienu pavadītu tur, veicot brīvprātīgo darbu Eiropas programmas “Jaunatne darbībā” ietvaros realizētajā projektā “I am in 2”. Kādi ieguvumi, piedaloties šajā, programmā ir abām pusēm — gan brīvprātīgajam, gan arī uzņēmējorganizācijai, mēģinājām noskaidrot, aicinot uz sarunu pašu Jūliju un Siguldas Valdorfa bērnudārza vadītāju Mārīti Akmentiņu, un pedagogu Maritu Špickopfu.

Tev ir laba izglītība — maģistra grāds psiholoģijā. Jau esi izvēlējusies savu profesiju, kas tevi pamudināja kļūt par brīvprātīgo un doties šurp?

Tā tas ir. Pēc augstskolas beigšanas jau strādāju. Man bija labs, stabils darbs. Vienmēr esmu bijusi savas zemes patriote, tāpēc nekad nebiju izjutusi aicinājumu doties kaut kur projām labākas dzīves meklējumos. Taču gadījās tā, ka mani uzaicināja aizpildīt anketu, lai kļūtu par brīvprātīgo. Uztvēru to kā likteņa izaicinājumu, iespēju. Vienmēr vajag pievērst uzmanību tam, kādas iespējas dzīve sniedz. Izsverot šo piedāvājumu strādāt bērnudārzā, sapratu, ka tādā veidā ļoti īsā laika posmā varēšu iegūt milzīgu personisko pieredzi.

Vai bija kāds priekšstats par to, kurp dosies?

Man bija Valdorfa pedagoģijas teorētiskā bāze. To biju apguvusi studiju laikā. Daudzi no Valdorfa pedagoģijas paustajiem uzskatiem man bija ļoti tuvi un viegli saprotami. Ati par pedagogu biju strādājusi jau pirms tam, tomēr pirmsskolas vecuma bērnus man nebija gadījies mācīt. Tāpēc darbs šeit, bērnudārzā, man šķita kā izaicinājums arī tīri profesionāli. Man bija grūti izdarīt izvēli - pieteikties šai programmai vai - nē. Tādēļ paļāvos uz augstākiem spēkiem, ka notiks tā, kā būs lemts. Iepriekš biju interesējusies par Latviju un jau daudz zināju par to. Vienmēr biju domājusi šurp atbraukt kā tūriste. Bet man tika dota cita iespēja - strādāt te kā brīvprātīgajai.

Kā tu jūties Latvijā, Siguldā?

Auksti, (smejas, aut.). Bet, runājot par cilvēkiem, man pirms atbraukšanas stāstīja, ka cilvēki Latvijā ir noslēgti, ar piesardzību izturas pret svešzemniekiem, īpaši krieviski runājošajiem. To pašu man teica arī latvieši, kad es te ierados. Sākumā pat baidījos runāt krieviski. Tomēr man jāatzīst, ka šeit, Latvijā, līdz šim man nav nācies saskarties ar šādu pieredzi. Cilvēki vienmēr pret mani ir izturējušies ļoti laipni. Ja esmu kādreiz krieviski vaicājusi virzienu, viņi pat ir panākuši man līdz - pavadījuši, lai parādītu pareizo ceļu. Tās ir milzīgas pretrunas starp to, ko man ļaudis, arī šeit dzīvojošie, bija teikuši un to, ko man nācies reāli piedzīvot. Var jau būt, ka man vienkārši ir paveicies. Tomēr līdz šim te neesmu satikusi nevienu cilvēku, kas slikti pret mani izturētos.

Katru dienu tu bērnudārzā pavadi lielāko savas dienas daļu. Kā jūties kā brīvprātīgais?

Jau brīvprātīgo seminārā minēju, ka, manuprāt, jēdzieniskais formulējums - brīvprātīgais, neatbilst tā faktiskajam saturam. “Brīvprātīgais” ir cilvēks, kas no brīvas gribas palīdz kādam tieši tik daudz un to, cik un ko viņš vēlas. Šajā gadījumā pareizāk būtu runāt par ārpus štata darbinieku. Vēl mājās esot, mēs jau parakstījām līgumu par noteiktiem veicamajiem darbiem un darba apjomu. Lai gan alga šeit netiek maksāta, tomēr dzīvesvieta, ceļa un dienas nauda brīvprātīgajiem tiek nodrošināta no programmas finansējuma. Dzīvošanai tas ir pietiekoši. Ja vēlos izklaidēties vai iepirkties, lati gan man ir jāizmanto savi līdzekļi.

Kā tu jūties svešumā, projām no ģimenes, tuviniekiem?

Man ļoti palīdz tas, ka zinu, - esmu šeit tikai uz laiku, ka vienā brīdī atgriezīšos mājās. Tāpēc šeit pavadītos mēnešus vēlos iespējami pilnvērtīgāk izmantot, dodot visu, ko varu dot, un, saņemot, - ko varu saņemt: jaunas zināšanas, pieredzi, sajūtas. Tāpēc katra mana diena ir ļoti piesātināta. Gribas laiku pilnvērtīgi izmantot, parādot un pastāstot pēc iespējas vairāk par savu kultūru, nāciju, iepazīstinot ar savas tautas gudrību, paražām. Izjūtu to kā lielu atbildību.

Ko brīvprātīgais dod bērnudārzam?

Marita Špickopfa (turpmāk M.Š.) Jūlija mums dod tiešām daudz. Viņa patiesi ļoti cenšas iespējami daudz parādīt labāko no savas kultūras un folkloras. Viņa stāsta bērniem ukraiņu pasakas, dzied dziesmas, māca rotaļas, spēles. Jūlija ir arī milzīgs atspaids ikdienas darbā - sākot ar nodarbību gatavošanu un vadīšanu, bērnu aprūpi un beidzot ar trauku mazgāšanu, telpu sakopšanu. Jūlija ir ļoti enerģiska meitene un dara visu ar lielu atdevi. Ja arī viņai gadās sarūgtinājumi un vilšanās, ka viss varbūt nav tā, kā sākotnēji viņa bija iedomājusies, tad šīs grūtības meitene apbrīnojami viegli pārvar un iet tālāk. Viņa ir ļoti mērķtiecīga.

Mārīte Akmentiņa (turpmāk M.A.) Viņa vienmēr apbrīnojami rūpīgi pārdomā un izsver, kas būtu tas, ko bērnudārza bērniem no savas kultūras piedāvāt. Izvēlas ne tikai bērniem interesanto, bet lai tas ietvertu sevī arī lielu un dziļu jēgu, parādītos pati būtība - dzīves esence. Viņa to dara patiesi no sirds. Izvēlētās dziesmas vai pasakas vienmēr ir dziļas, jēgpilnas: Tas bērniem ir ļoti būtiski - saņemt ne tikai formu, bet arī bagātīgu saturu. Tam ir jābūt vienotam un jāpapildina vienam otrs. Bērnudārzā nedrīkst būt virspusēji paveikts darbs, ar attieksmi - nu gan jau kaut kā.

Vai tu, Jūlija, vienmēr izvēlies kaut ko no savas folkloras?

Ne vienmēr. Izvēlos arī savu nacionālo autoru darbus — piemēram, dziesmas. Kad gatavoju ukraiņu virtuves nedēļu bērnudārzā, centos pilnībā pielāgoties atbilstošās dienas ēdienkartei. Vienā dienā gatavoju nacionālo ēdienu “Vareņikus”, citā - vārīju “Boršču”, bet griķu dienā taisīju nacionālo “Grečanku”. Svarīgākais bija, lai mana piedāvātā ēdienkarte neizjauktu bērnudārzā esošo kārtību, bet gan iekļautos tajā. Arī bērnu vecākiem praktiski rādiju, kā gatavo “Vareņikus”.

Kādi ir tavi lielākie ieguvumi, šeit uzturoties un strādājot?

Esmu ļoti pateicīga bērnudārzam par lielisko pieredzi. Te pavadu lielāko dienas daļu un to, ko te apgūstu, varētu nosaukt par “Dižciltīgo jaunavu institūtu” jeb par “Izcilu sievu sagatavošanas kursiem”. Bet, ja nopietni, tad man uzturēšanās šeit ir lieliska iespēja vairāk attīstīt man piemītošo intuīciju. Te uzturoties, tiek nodarbinātas visas maņas, izņemot valodu, jo bērni saprot tikai latviski. Sākumā es nesapratu nevienu vārdu, ko viņi man teica. Bet bērni katru dienu grib runāt ar mani, dalīties savās izjūtās, un man ir jāiemācas saprast viņus bez valodas. Jo nevaru pieļaut, ka viņi ik dienas piedzīvotu lai gan mazu, tomēr - vilšanos, ka viņus nesaprot. Tā no šādām sīkām vilšanās sajūtām bērnībā cilvēkā ar laiku veidojas sajūta, ka visa dzīve ir viena vienīga vilšanos virkne. Tā tam nevajadzētu būt. Valodas barjera sāk attīstīt cilvēkā citus uztveres kanālus - sapratni caur emocijām, mīmiku, žestiem, ķermeņa valodu, apkārtējo vidi, apstākļiem. Protams, katram no mums šīs maņas piemīt, tomēr šādā nepierastā, neikdienišķā vidē tās attīstās īpaši spēcīgi un strauji.

Šeit es apgūstu latviešu valodu pie privātskolotāja un nostiprinu savas angļu valodas zināšanas. Bērnudārzā es apgūstu arī rokdarbus. Jau bērnībā man tika iestāstīts, ka esmu cilvēks ar divām “kreisajām rokām”, jo darbmācība man nepadevās. Visus manus rokdarbus mana mamma vienmēr pārtaisīja. Domāju, ka viņai vienkārši nebija pacietības gaidīt, kad kļūšu prasmīgāka. Tāpēc rokdarbi jau no bērnības man bija sveši. Bet šeit Valdorfa bērnudārzā, kur audzinātājas pašas bērniem gatavo rotaļlietas, es it kā esmu spiesta tos mācīties - adīt, tamborēt. Tā es apgūstu iemaņas nebaidīties iemācīties ko jaunu. (M.Š. Patiesībā Jūlijai ir divas "labās rokas”. Šobrīd viņa kopā ar bērniem mācās filcēt. Kā iesācējai viņai tas padodas ļoti labi. Meitene ir iecerējusi uztaisīt sev arī filcētas krelles). Parasti mēs baidāmies no nezināmām, jaunām situācijām, apstākļiem. Te es esmu spiesta šīs bailes pārvarēt — piemēram, ēst gatavot trīsdesmit cilvēkiem. Mācos pacietību, pacietību, strādājot ar bērniem. Mācos būt atvērta. Apgūstu latviešu kultūru. Reiz biju aizgājusi mācīties latviešu tautas dejas. Cenšos no latviešiem pārņemt ko interesantu, sev noderīgu un piemērotu. Nesen bija Lieldienas. Ukrainā nav tradīcija šūpoties, bet latviešiem tāda ir. Man šķiet, ka tā ir ļoti interesenta un pārņemšanas vērtā tradīcija. Šeit apgūstu arī latviešu virtuvi.

Par Siguldu un siguldiešiem...

Man šķiet, ka ļaudis Siguldā ir ļoti tuvu dabai. Te visi pazīst dabu, zina, kā sauc augus, mīl dzīvniekus. Interesanti, ka te visiem man pazīstamajiem latviešiem ir kaķi. Apbrīnojami ir tas, ka tādā mazā pilsētā kā Sigulda ir tik daudz vietu, kuru nosaukumi saistīti ar kaķiem - kafejnīca “Kaķu māja”, “Melnais kaķis”, “Kaķīškalns”. Pat Rīgas centrā uz jumta sēž kaķis. Nu īsta “kaķu republika”! Šeit uzturoties, izjūtu pienākumu stāstīt par savu valsti, bet, kad atgriezīšos mājās, man būs pienākums stāstīt par Latviju un latviešiem. Man šķiet, ka Siguldā dzīvo ļoti sportiski cilvēki. Visi vai nu skrien, brauc ar riteni vai slēpo, vai dara visu nosaukto. Līdz biju nonākusi šeit, domāju, ka dzīvoju mazā pilsētā - Ļvovā. Tagad vairs tā nedomāju. Man patīk tas, ka dzīvoju mazpilsētā. Viss te ir tuvu - mana latviešu valodas skolotāja, bērnudārzs, veikals. Te darba diena sākas ļoti agri. Sākumā domāju, ka tas ir tikai bērnudārzā, bet tad no savas saimnieces sapratu, ka te visiem darbs sākas jau astoņos vai deviņos. Ukrainā darba diena lielākoties sākas pulksten 9.00 vai 10.00 no rīta. Par tiem, kas sāk darbu astoņos, pie mums tiek runāts kā par “nelaimīgiem” cilvēkiem.

Man patīk, ka šeit ir ļoti tīrs, patīk klusums, kas šeit valda. Tā kā nāku no lielas pilsētas, tad esmu pieradusi pie nepārtraukta fona trokšņa. Iebraucot Siguldā, mani pārsteidza klusums. Daba Siguldā ir ļoti krāšņa, visur paveras brīnišķīgas ainavas. Man ļoti patika arī Cēsis. Lai gan biju tur tikai īsu brīdi, sajūta tāda, it kā būtu nonākusi viduslaiku pasakā.

Grūtākais Latvijā izrādījās pierast pie aukstuma.

Kāda ir ikdiena organizācijā, kas uzņem brīvprātīgo?

M.A. Protams, tā ir ļoti liela atbildība kā mentoram uzņemties rūpes par brīvprātīgo. Ļoti svarīgi ir arī atbalstīt šo jauno cilvēku, arī gādāt, lai pieredzes pārņemot, sajustu darba būtību. Brīvprātīgo atrašanās organizācijā ļauj paskatīties uz sevi no malas ieraudzīt, ka varbūt neesam perfekti, kā gribētos. Ikdienā jāpiedomā arī pie tā, kā es pati justos Jūlijas vietā, ja būtu viena svešā zemē. Tāpēc cenšamies, lai viņa justos kā mājās, kā starp savējiem

M.Š. Ikdienā brīvprātīgais ir milzīgs morāls un fizisks atspaids uzņemošajai organizācijai un neapšaubāmi, arī liela atbildība. Ikdienā neviens mēs nespējam būt perfekti. Tad jau mēs spēlētu teātri, kas ilgstošā laika posmā nav iespējams. Tāpēc bērnudārzā dzīvo parasto ikdienas dzīvi. Un ir lieliski, ka blakus ir personība kas mācās no mums, bet mēs - no viņas. Ar Jūliju mums ir paveicies.

M.A. Jau piekto gadu bērnudārzā uzņemam brīvprātīgos. Pie mums ir bijuši brīvprātīgie no Vācijas Francijas, Itālijas, Turcijas, šogad - Jūlija. Katrs no viņiem ir bijis savādāks, bet visi jauki. Visus viņus esam izjutušas kā savus bērnus, bet tai pašā laikā rēķinoties ar viņiem kā personībām.

Vai tu, Jūlija, šeit jūties kā mājās?

Mārīte un Marita tiešām par mani ļoti rūpējas. Jau paša sākumā Marita man ierādīja, ko pirkt, pastāstīja, kas ir labāks, garšīgāks, ko vest mājās cienastam. Es arī šobrīd te sēžu Mārītes siltajā vestē. Viņas vienmēr par mani gādā. Arī ar Ligitu, pie kuras es dzīvoju, man ir ļoti paveicies. Sākotnēji bija paredzēts, ka es dzīvošu kopā ar citiem brīvprātīgajiem. Domāju, ka, dzīvojot atsevišķi, varēšu justies brīvāk. Tāpēc, kad uzzināju, ka dzīvošu pie saimnieces, sākumā saskumu. Man likās, ka esmu piespiedu ciemiņš, kaut gan tā domāt man nebija nekāda pamata. Ar laiku iepazināmies tuvāk un mums ar Ligitu izveidojās ļoti labas attiecības. Tā kā viņa runā krieviski, saskarsme varēja būt daudz dziļāka. Viņa vienmēr arī apvaicājas, kā man gāja, bet es, savukārt - kā viņai. Apmaināmies ar pieredzi, arī ar receptēm.

Vai tu tiecies un kontaktējies arī ar citiem brīvprātīgajiem?

Jā, ar vairākiem, ar tiem, kurus izjūtu kā savējos. Viņi gan dzīvo citās pilsētās, bet tas netraucē, jo sazināmies internētā, tiekamies Rīgā. Kopīgi arī ceļojam. Reiz bijām Jūrmalā. Tad pirmo reizi redzēju aizsalušu jūru. Līdz tam nezināju, ka jūra mēdz arī aizsalst. Nesen ar čehu tautības brīvprātīgo atklājām, ka, rakstot katrs savā valodā ar latīņu burtiem, varam itin labi saprasties. Jūlija Siguldā vēl uzturēsies līdz jūlijam. Līdz prom aizbraukšanai viņa vēl grib redzēt dziesmu un deju svētkus, aiziet uz gadatirgu Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, tvert vēl daudz jauna, nezināma un pēc iespējas vairāk, - visu, ko Latvija, latvieši un siguldieši viņai piedāvās.

Citādāka izglītība

Mon, 15 Dec 2014 11:08:16 +0000

Autors: Arta Ciša

Publikācija 2010.gada 19.maija žurnālā "Ieva"

Skola, ko veidos vecāki

„Kurš teica, ka vecākam nav jāpiedalās bērna dārziņa vai skolas dzīvē,” jautā Siguldas Valdorfa bērnudārza audzēkņu Ernesta un Rūdolfa mamma Ilze. Vecāki ar savu iniciatīvu un līdzdalību izveidojuši šo izglītības iestādi un tagad, kad bērni paaugušies, spriež, ka vajadzētu iet tālāk – atvērt sākumskolu.

Bērnudārza direktore Mārīte Akmentiņa sagaida pagalmā. Ienākam plašā telpā, kur ik dienu kopā uzturas visi divdesmit četri dažāda pirmsskolas vecuma bērni. Ir pēcpusdiena un viņiem mācību diena jau beigusies. Tāpēc rotaļu stūrī tagad spēlējas vairs tikai daži bērni un pie zemā galda ar tikai bērnudārzam raksturīgajiem, mazajiem krēsliņiem sēž viņu mammas.

Smaržo tēja un pašu cepta maize

Siguldas Valdorfa dārziņš radās pēc vecāku iniciatīvas. Mārīte meklēja savām atvasēm piemērotu bērnudārzu. Pirmie viņas bērni apmeklēja tradicionālo dārziņu un ģimene pilnībā varēja izbaudīt tā nosakošo dienas ritmu – no rīta bērnam steigšus jāceļas no siltās gultiņas un jāsteidz prom no mājām, lai tikai laikā pagūtu uz brokastīm... Mārīte atzīst, ka tolaik gan īpaši nedomājusi par to, kā bērns jūtās. Tāda bija dienas kārtība. No rīta steigā prom, vakarā – mājās... Bet pēc laika radās jautājumi. Kāpēc meitiņa reizēm lūdz atļauju palikt mājās viena? Kādēļ viņa negrib spēlēties kopā ar citiem viņas vecuma bērniem? Kāpēc bērns ir nervozs un jau iepriekšējās dienas vakarā intensīvi meklē ieganstus, lai rīt varētu neiet uzdārziņu?

Kad Mārītei piedzima jaunākās atvasītes, viņa nevēlējās atkal no jauna izdzīvot šādu laiku: „Jutu, ka bērni it kā nes sev līdzi informāciju, ka viņi nemaz negrib būt atstāti un ļauties, lai ar viņiem rīkojas pēc dārziņa noteikumiem.” Mārīte meklēja citas iespējas. Toreiz Siguldā veidojās alternatīvais bērnudārzs, kurā strādāja pēc Montessori metodes. Viņa tikās ar audzinātāju un izdevās vienoties, ka jaunākās atvases apmeklēs šo dārziņu: „Patika neparastā attieksme - ja bērniņam uzreiz nav drosmes ienākt bērnu pulciņā, tad mamma var būt klāt. Tā kā ne Dāvim, ne Alisei nebija tik lielas dūšas, tad, protams, ka man nācās dzīvot kopā ar viņiem. Vēlāk arī ar jaunāko bērnu Madaru šeit bijām abas.”

Mārīte beigusi Tehnisko universitāti un pēc profesijas ir skaitļošanas tehnikas inženiere. Zināšanas par pirmsskolas pedagoģiju un tieši – valdorfpedagoģiju viņa apguvusi, apmeklējot seminārus un kursus. Tā ietekmē dārziņš pamazām pārtapis par Valdorfa bērnudārzu, kurā īsteno pedagoga, filozofa, antroposofa Rūdolfa Šteinera pasaules skatījumu – cilvēks ir miesā un dvēselē vienota būtne, kura nes sevī zināšanas par dzīvi un savu individuālo iekšējo attīstību. Tā var būt citādāka nekā pieņemts uzskatīt, tāpēc var neiekļauties vispārpieņemtajos rāmjos. Pedagoga uzdevums ir neapgriezt mazajam putnēnam spārnus, bet attīstīt visus viņa talantus, izceļot labo, pieklusinot ne tik labo, lai bērns spētu pilnvērtīgi izteikt savu unikālo personību.

Arī audzinātājai Maritai Špickopfai bērni gāja šajā dārziņā. Viņa beigusi Liepājas Pedagoģijas universitāti: „Ar savu ienākšanu pasaulē bērni piespiež mūs mainīties pašiem un mainīt vidi ap sevi. Te ir vieta, kur vienlīdz ciešu sadarbojas trīs puses: audzinātāja, bērns un viņa vecāks.

Šeit bērnam ir otrās mājas, kur smaržo tēja, pašu cepta maize un līdzās spēlējas dažādu vecumu bērni – tāpat, kā tas notiek ģimenē. Mums nav stresa, mēs nebaidāmies nokavēt pusdienas vai pastaigu ārā. Piecas, desmit minūtes šurp vai turp – kāda nozīme? Nekas nenotiks, ja bērns no rīta atnāks pusstundu vēlāk. Pirmdienās mēs zīmējam, otrdienās veidojam, trešdienās gleznojam, ceturtdien mums ir rokdarbu dienas. Bērni izkopj runu, mācās skaisti un pareizi kustēties. Rūķu skolā mācām tos bērnus, kas gatavojas skolai. Un izlaidumi... Tie ir krāšņi svētki, kuros katrs bērns saņem simboliskas dāvanas: kroni, zobenu un paša austu ceļasomu.”

Sarunā ieskanas arī viegla aizvainojuma nots. Jo jūtams, ka siguldieši ne vienmēr saprot citādāko skoliņu. Ja nedarbu pastrādā valdorfietis, tad runā – jā, re, kā tur notiek... It kā citur bērni nedarītu blēņas. Valdorfpedagoģijas vidē auguši bērni var būt skaļi, droši, sevi apliecinoši – tādi īsti un dabiski. Jo viņiem ļauj būt pašiem. Bet tas nenozīmē, ka bērnudārzā nav kārtības un bērni nezina pieklājības normas. Un, kas ir svarīgi – bērni iemācās aizstāvēt vājāko un iestāties pret netaisnību. Šī īpašība, sastopoties ar Valdorfskolas pedagoģijas ideju, dzirdēta jau vairākkārt.

Līdzīgi, kā citās valdorfskolās Latvijā, arī Siguldā bērnudārzs tiek uzturēta par vecāku un pašvaldības līdzekļiem. Pašvaldība maksā arī par piecgadnieku un sešgadnieku sagatavošanu skolai. Vecāki nodibinājuši bezpeļņas organizāciju „Siguldas alternatīvās izglītības biedrība”. Mārīte salīdzina: kam pieder baznīca? Protams, draudzei. Tāpat arī šajā gadījumā – bērnudārzs pieder vecākiem.

Skola? Un kāpēc gan ne?

Ideju par skolas dibināšanu kā auglīgu sēklu sējis dziedošās Vītolu ģimenes tētis Jānis. Viesojoties bērnudārzā, biedrības „Tava skola” līderis rosinājis būs drošiem un radīt bērniem iespēju turpināt netradicionālo izglītību pašu veidotā skolā.

Kas vajadzīgs, lai iecere īstenotos? Gandrīz nekas, spriež mammas. Galvenais – lai ir iniciatīva un uzdrīkstēšanās lietu sākt, un novest līdz galam. Jo runas par mūžīgi aktuālo tēmu – nav naudas – ir pārspīlētas. Reizēm jāiegulda vairāk darba, bet naudas vajag pavisam nedaudz. To pierādot citu netradicionālo skolu pieredze.

Protams, ka jākārto arī skolai būtiski jautājumi, piemēram, akreditācija. „Kaut arī patiesībā jau sistēma ir zināma, vien jāpagatavojas un... tas nav sarežģīti,” cieši uzlūkojot Mārīti, spriež Marita. Prieks vērot, cik vecāki un pedagogi ir vienoti tik neparasta jautājuma apspriešanā.

Vēl ideja tikai virmo gaisā, tai nav forma ne uz papīra, ne arī dzīvē, taču jūtams, ka vismaz šeit mainījusies vecāku attieksme pret savu varēšanu. Ja ir nepieciešamība un cilvēki, kas spēj īstenot ideju, tad pilnīgi iespējams arī atvērt jaunu skolu!

Vai pašvaldība atbalsta citādāko dārziņu? Mārīte raksturo, ka ik reizi, kad ievēlēta jauna pašvaldība, nākas sākt saskarsmes ceļu no gala. Taču atbalstu jūt un Mārītes viedokli uzklausa. Arī citās pašvaldībās ir jūtams atbalsts un sapratne. Bērniem no Sējas, Allažiem un citurienes īstenojas valsts iecere, ka „nauda seko bērnam”. Tikai Krimuldas dome atteikusi vecākam iespēju ar pašvaldības atbalstu sūtīt bērnu Valdorfa dārziņā Siguldā. Jo pašiem esot ko piedāvāt savā pagastā.

Mammas dalās pieredzē

Ilzei Brinkmanei dārziņā iet abi dēli

- Rūdolfs šeit bija pats mazākais, bet tagad izaudzis un kļuvis par vienu no vecākajiem bērniem. Labi iedzīvojies, nevar vien sagaidīt, kad tiks uz dārziņu, bet pēcpusdienā negrib doties mājās. Redzu, ka šeit viņš visu dara ar prieku un gūst gandarījumu.

Vērojot radu bērnus, kuri mācās parastajās skolās, redzu, ka viņiem neiemāca kopības izjūtu. Rosina sacensties nevis sadarboties. Šeit bērni darbojas kopā. Netiek šķirots, cik kuram gadu un ko kurš prot – visi ir draugi. Un šādā vidē augot, bērni kļūst dzīvesdroši.

Sarmai Novicānei-Lazdānei no Līgatnes meita pagājušajā gadā pabeidza dārziņu un tagad mācās pirmajā klasē.

- Ne mirkli nav bijis tā, ka meitai traucētu Valdorfa bērnudārzā gūtās iemaņas. Vai arī, ka viņa būtu sliktāk sagatavota skolai nekā citi bērni. Tieši otrādi – visos aprakstošajos vērtējumos, kādi ieviesti sākumskolā, skolotāji sāk teikumu ar vārdiem ”aktīva, droša...” Meita labi mācās un neatpaliek no tradicionālajā dārziņā skolotajiem bērniem.

Santai Latkovskai vecākie bērni mācās skolā, bet mazais – Valdorfa bērnudārzā.

- Termins „obligātā izglītība” asociējas ar nozīmi, ka tev nav izvēles. Tāpēc patīk Valdorfa pedagoģija, jo tajā izvēle ir. Ne tikai bērnam - kā alternatīva izglītība, bet arī man kā vecākam. Varu piedalīties un ietekmēt bērnudārza darbu. Mans viedoklis tiek gan uzklausīts, gan arī ņemts vērā. Meita iet skolā un es neizjūtu to, ka man kā vecākam ir jelkāda nozīme. Lielo bērnu skolas biedru vecākus pat nepazīstu! Bet šeit mēs visi draudzējamies. Vieglāk audzināt bērnus, ja tev līdzās ir cilvēki, ar kuriem vari parunāties, rast atbildes un saviem jautājumiem. Arī audzinātājas palīdz ar pedagoģiskiem padomiem. Dārziņš ne tikai veido bērnu, bet arī nostiprina mūsu ģimeni, jo šeit esam gaidīti visi.

Līga Smilga dārziņā skolo meitu

- Šeit ir miniatūrs sabiedrības modelis, kurā bērns var iepazīt tādas attiecības, kādām būtu jāveidojas starp cilvēkiem. Te ir dažādi vecumi, atšķirīgi temperamenti un raksturi. Bērns iemācās rēķināties ar citiem. Turklāt, to gan gribu uzsvērt īpaši, šeit strādā, lai audzinātu arī vecākus. Aicina uz lekcijām un semināriem. Iemācos saprast savu bērnu, man ir atbalsts no bērnudārza, nejūtos viena un atstāta malā.