Par bērnudārzu

Siguldas Valdorfa pirmsskolas izglītības iestādes (turpmāk - SVPII) pirmssākumi veidojušies pirms vairāk nekā 15 gadiem, kad daži Siguldas pedagogi aizsāka praktizēt alternatīvu bērnu pirmsskolas audzināšanu. Sākotnēji šo darbu veica M.Līvena ar Skolēnu jaunrades nama atbalstu, taču nu jau daudzus gadus šī alternatīvā pirmsskoliņa tiek dēvēta par valdorfbērnudārzu. Lepojamies, ka to joprojām kuplina daudzi pedagogi, kas darbojas ar alternatīvās izglītības piedāvājumu jau kopš pašiem pirmssākumiem.

SVPII īsteno licencētu pirmsskolas izglītības programmu saskaņā ar LR izglītības standartiem un Pasaules Valdorfpedagoģijas mācību plānu. Līdzšinējā pieredze ir ļoti pozitīva – bērni ir sagatavoti skolai gan ar zināšanām, gan ar spējām iejusties kolektīvā, gan arī ar visām sadzīviskajām prasmēm. Apmācība notiek it kā pati no sevis, nepiespiesti un radoši, atbalstot dabīgo vēlmi izzināt. Lepojamies ar mūsu absolventiem un viņu panākumiem turpmākajās gaitās. Jauktā vecuma grupā bērni gūst pieredzi viens no otra, jaunākie mācās no vecākajiem. Mazie aug kā ģimenē, kurā ir gan lielāki, gan mazāki brāļi un māsas. Ik dienas katrā grupiņā ar bērniem kopā ir 3 audzinātājas.

Valdorpedagoģijas būtība ir maksimāli attīstīt spējas, kādas piemīt katram indivīdam, lai tas spētu dzīvot laimīgu un pilnvērtīgu dzīvi. Valdorfpedagoģijas pamats ir antropozofija kā zinātne par cilvēka miesu, dvēseli un garu. Audzināšanas pamatkritēriji ir orientēti uz bērna attīstības posmiem (septiņgades), bet pašai audzināšanai ir jābūt tādai mākslai, kurai jāvirza jaunais cilvēks pie viņa paša būtības. Audzināšanas klimats ir tāds, kas uztver nopietni mazā cilvēka individuālās spējas un vājās puses, atbalsta un virza bērna attīstību par pilnīgi patstāvīgu personību. Bērnudārza un skolas laiks ir ne tikai laiks, kuru varētu nosaukt par sagatavošanos dzīvei. Svarīgi, ka šajos gados bērnā izveidojas tādas būtiskas pamatprasmes kā, piemēram, aktīva, iztēles bagāta un atbildīga rīcība, skaidra uztvere un domāšana, spēja patstāvīgi novērtēt situāciju un dzīvīga jušana.

Pieredze, ko gūst bērns, ietekmē veidu, kādā viņš rīkojas kā pieaugušais. Tēlaini to apzīmējot: no pirmā dzīves acumirkļa cilvēks uz visiem iespaidiem reaģē savā unikālā veidā. Viena bērna gūtā pieredze atšķiras no cita bērna gūtās pieredzes. Mūsu visdziļāko būtību nenosaka tikai iedzimtība un ārējie apstākļi vien. Tas jau ir dots. Bērns sevī glabā nākotni. Tādēļ audzinātāju uzdevums ir radīt bērnam tādus apstākļus, kas padara iespējamu tā uzplaukšanu, kas bērnā jau dzīvo. Vācu valdorfpedagogs Reinhards Fīdlers saka: „Līdz šim vēl nevienam nav ienācis prātā steidzināt bērna attīstību mātes miesās. Neviens arī nepletīs vaļā auga kauslapiņas, lai liktu ziedam ātrāk uzplaukt; un neviena putnu māte negrūdīs savus mazuļus no ligzdas ārā pirms tie būs gatavi lidot. Bet audzināšanā tie, kas jau pirmsskolas vecumā uzsāk rakstīšanas un lasīšanas vingrinājumus, netiek sodīti par vēlmi: jo ātrāk, jo labāk! Valdorfpedagoģijā pilnīgi apzināta intelektuālā mācīšana tiek sākta tikai tad, kad bērni ir patiesi nobrieduši skolas gaitām – līdz tam viņi mācās no apkārtējiem, no paša pieredzes un piedzīvotā radošuma.

Uz mūsu bērnudārzu bērni nāk ar prieku par to, ka te var būt kopā ar saviem vienaudžiem. Te bērns var gūt un vairot iztēles spēku. Bērns ir procesā, viņš to izjūt un viņš var būt jebkas savā iztēlē. Svarīgi, ka bērnam ir drošība un ritms, ko nedrīkst jaukt ar režīmu. Valdorpedagoģijā tāpat kā dabā ir gada ritms, mēneša ritms, nedēļas ritms, dienas ritms.

Darba diena ir sakārtota ritmā, un tas bērnam taupa augšanas jeb dzīvības spēku:

  • Dienu bērni uzsāk ar brīvo spēli – būvē mājas, ceļ kuģus, izmanto visas mēbeles – tā kā bērni spēlējas, ja neviens viņiem netraucē. Audzinātājām tas ir vērošanas laiks.
  • Pēc brīvās spēles seko kārtībiņas-svētībiņas ieviešana, kas notiek kopīgā darbošanās veidā bērniem ar audzinātājām.
  • Tad bērni dodas mazgāt rokas, to pavada savs rituāls. Otrajām brokastīm tiek klāts galds. Katrai dienai ir savs ēdiens. Uz galda deg svecīte, un ēdienreize tiek uzsākta ar galda dziesmu un pabeigta ar pateicību.
  • Katrai nedēļas dienai ir sava galvenā nodarbe – zīmēšana, gleznošana, veidošana no rauga mīklas, darbs ar koku, darbs ar dziju.
  • Tad seko ritmiskā daļa. Tās ir visdažādākās pirkstu spēles, kurās tiek izmantotas gan tautasdziesmas, gan dzejnieku dzejolīši, dziesmiņas. Bērni, darbojoties līdzi, apgūst gan vārdus, gan melodijas, gan kustības un beigās nemanot viņi jau visu prot paši.
  • Pēc tam seko lielais ritms. Bērni iejūtas dažādos tēlos, dzejolīšus un dziesmas izdzīvo kustībās un rotaļās.
  • Tad, neatkarīgi no laika apstākļiem, visi dodas ārā – vai nu rotaļājas pagalmā vai dodas pastaigā.
  • Pēc kārtīgas izkustēšanās svaigā gaisā, bērni mazgā rokas un ēd pusdienas, lai pēc tam noklausītos pasaku un dotos atpūtā.
  • Savukārt pēc pamošanās un launadziņa, mazākajiem bērniem ir dota brīva vaļa savām rotaļām, spēlēm, nodarbībām, bet lielākajiem (5-6 gadīgie) apgūst skolai nepieciešamās zināšanas. 
Ja mēs salīdzinām audzināšanas iespējas ar taciņām, kas ved virsotnē, tad valdorfpedagoģija nebūs tā noasfaltētā, iztaisnotā ar daudz un dažādiem norādījumiem, ko drīkst un ko nedrīkst, bet gan tā dabiskā, pati no sevis izveidojusies taciņa ar dažādiem šķēršļiem, ar kuriem jārēķinās. Tā, kurā audzinātājiem un arī vecākiem ir nepārtraukti pašiem jāmācās, jāvēro bērni, jāpielāgojas situācijām un jāattīstās.

Pie mums tiek organizēti arī semināri audzinātājām un vecākiem. Ir vecāki, kas pēc lekcijām bērnudārzā, paši apmeklē seminārus un apgūst valdorfpedagoģiju.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .