"Izmantoju iespēju sniegt un gūt..."

Autors: Santa Latkovska

Publikācija reģionālajā laikrakstā "Siguldas elpa"

Ukrainu meitene Jūlija Umočkiva Siguldā ciemojas jau kopš šī gada janvāra. Katru darbdienas rītu viņa dodas uz Siguldas Valdorfa bērnudārzu, lai dienu pavadītu tur, veicot brīvprātīgo darbu Eiropas programmas “Jaunatne darbībā” ietvaros realizētajā projektā “I am in 2”. Kādi ieguvumi, piedaloties šajā, programmā ir abām pusēm — gan brīvprātīgajam, gan arī uzņēmējorganizācijai, mēģinājām noskaidrot, aicinot uz sarunu pašu Jūliju un Siguldas Valdorfa bērnudārza vadītāju Mārīti Akmentiņu, un pedagogu Maritu Špickopfu.

Tev ir laba izglītība — maģistra grāds psiholoģijā. Jau esi izvēlējusies savu profesiju, kas tevi pamudināja kļūt par brīvprātīgo un doties šurp?

Tā tas ir. Pēc augstskolas beigšanas jau strādāju. Man bija labs, stabils darbs. Vienmēr esmu bijusi savas zemes patriote, tāpēc nekad nebiju izjutusi aicinājumu doties kaut kur projām labākas dzīves meklējumos. Taču gadījās tā, ka mani uzaicināja aizpildīt anketu, lai kļūtu par brīvprātīgo. Uztvēru to kā likteņa izaicinājumu, iespēju. Vienmēr vajag pievērst uzmanību tam, kādas iespējas dzīve sniedz. Izsverot šo piedāvājumu strādāt bērnudārzā, sapratu, ka tādā veidā ļoti īsā laika posmā varēšu iegūt milzīgu personisko pieredzi.

Vai bija kāds priekšstats par to, kurp dosies?

Man bija Valdorfa pedagoģijas teorētiskā bāze. To biju apguvusi studiju laikā. Daudzi no Valdorfa pedagoģijas paustajiem uzskatiem man bija ļoti tuvi un viegli saprotami. Ati par pedagogu biju strādājusi jau pirms tam, tomēr pirmsskolas vecuma bērnus man nebija gadījies mācīt. Tāpēc darbs šeit, bērnudārzā, man šķita kā izaicinājums arī tīri profesionāli. Man bija grūti izdarīt izvēli - pieteikties šai programmai vai - nē. Tādēļ paļāvos uz augstākiem spēkiem, ka notiks tā, kā būs lemts. Iepriekš biju interesējusies par Latviju un jau daudz zināju par to. Vienmēr biju domājusi šurp atbraukt kā tūriste. Bet man tika dota cita iespēja - strādāt te kā brīvprātīgajai.

Kā tu jūties Latvijā, Siguldā?

Auksti, (smejas, aut.). Bet, runājot par cilvēkiem, man pirms atbraukšanas stāstīja, ka cilvēki Latvijā ir noslēgti, ar piesardzību izturas pret svešzemniekiem, īpaši krieviski runājošajiem. To pašu man teica arī latvieši, kad es te ierados. Sākumā pat baidījos runāt krieviski. Tomēr man jāatzīst, ka šeit, Latvijā, līdz šim man nav nācies saskarties ar šādu pieredzi. Cilvēki vienmēr pret mani ir izturējušies ļoti laipni. Ja esmu kādreiz krieviski vaicājusi virzienu, viņi pat ir panākuši man līdz - pavadījuši, lai parādītu pareizo ceļu. Tās ir milzīgas pretrunas starp to, ko man ļaudis, arī šeit dzīvojošie, bija teikuši un to, ko man nācies reāli piedzīvot. Var jau būt, ka man vienkārši ir paveicies. Tomēr līdz šim te neesmu satikusi nevienu cilvēku, kas slikti pret mani izturētos.

Katru dienu tu bērnudārzā pavadi lielāko savas dienas daļu. Kā jūties kā brīvprātīgais?

Jau brīvprātīgo seminārā minēju, ka, manuprāt, jēdzieniskais formulējums - brīvprātīgais, neatbilst tā faktiskajam saturam. “Brīvprātīgais” ir cilvēks, kas no brīvas gribas palīdz kādam tieši tik daudz un to, cik un ko viņš vēlas. Šajā gadījumā pareizāk būtu runāt par ārpus štata darbinieku. Vēl mājās esot, mēs jau parakstījām līgumu par noteiktiem veicamajiem darbiem un darba apjomu. Lai gan alga šeit netiek maksāta, tomēr dzīvesvieta, ceļa un dienas nauda brīvprātīgajiem tiek nodrošināta no programmas finansējuma. Dzīvošanai tas ir pietiekoši. Ja vēlos izklaidēties vai iepirkties, lati gan man ir jāizmanto savi līdzekļi.

Kā tu jūties svešumā, projām no ģimenes, tuviniekiem?

Man ļoti palīdz tas, ka zinu, - esmu šeit tikai uz laiku, ka vienā brīdī atgriezīšos mājās. Tāpēc šeit pavadītos mēnešus vēlos iespējami pilnvērtīgāk izmantot, dodot visu, ko varu dot, un, saņemot, - ko varu saņemt: jaunas zināšanas, pieredzi, sajūtas. Tāpēc katra mana diena ir ļoti piesātināta. Gribas laiku pilnvērtīgi izmantot, parādot un pastāstot pēc iespējas vairāk par savu kultūru, nāciju, iepazīstinot ar savas tautas gudrību, paražām. Izjūtu to kā lielu atbildību.

Ko brīvprātīgais dod bērnudārzam?

Marita Špickopfa (turpmāk M.Š.) Jūlija mums dod tiešām daudz. Viņa patiesi ļoti cenšas iespējami daudz parādīt labāko no savas kultūras un folkloras. Viņa stāsta bērniem ukraiņu pasakas, dzied dziesmas, māca rotaļas, spēles. Jūlija ir arī milzīgs atspaids ikdienas darbā - sākot ar nodarbību gatavošanu un vadīšanu, bērnu aprūpi un beidzot ar trauku mazgāšanu, telpu sakopšanu. Jūlija ir ļoti enerģiska meitene un dara visu ar lielu atdevi. Ja arī viņai gadās sarūgtinājumi un vilšanās, ka viss varbūt nav tā, kā sākotnēji viņa bija iedomājusies, tad šīs grūtības meitene apbrīnojami viegli pārvar un iet tālāk. Viņa ir ļoti mērķtiecīga.

Mārīte Akmentiņa (turpmāk M.A.) Viņa vienmēr apbrīnojami rūpīgi pārdomā un izsver, kas būtu tas, ko bērnudārza bērniem no savas kultūras piedāvāt. Izvēlas ne tikai bērniem interesanto, bet lai tas ietvertu sevī arī lielu un dziļu jēgu, parādītos pati būtība - dzīves esence. Viņa to dara patiesi no sirds. Izvēlētās dziesmas vai pasakas vienmēr ir dziļas, jēgpilnas: Tas bērniem ir ļoti būtiski - saņemt ne tikai formu, bet arī bagātīgu saturu. Tam ir jābūt vienotam un jāpapildina vienam otrs. Bērnudārzā nedrīkst būt virspusēji paveikts darbs, ar attieksmi - nu gan jau kaut kā.

Vai tu, Jūlija, vienmēr izvēlies kaut ko no savas folkloras?

Ne vienmēr. Izvēlos arī savu nacionālo autoru darbus — piemēram, dziesmas. Kad gatavoju ukraiņu virtuves nedēļu bērnudārzā, centos pilnībā pielāgoties atbilstošās dienas ēdienkartei. Vienā dienā gatavoju nacionālo ēdienu “Vareņikus”, citā - vārīju “Boršču”, bet griķu dienā taisīju nacionālo “Grečanku”. Svarīgākais bija, lai mana piedāvātā ēdienkarte neizjauktu bērnudārzā esošo kārtību, bet gan iekļautos tajā. Arī bērnu vecākiem praktiski rādiju, kā gatavo “Vareņikus”.

Kādi ir tavi lielākie ieguvumi, šeit uzturoties un strādājot?

Esmu ļoti pateicīga bērnudārzam par lielisko pieredzi. Te pavadu lielāko dienas daļu un to, ko te apgūstu, varētu nosaukt par “Dižciltīgo jaunavu institūtu” jeb par “Izcilu sievu sagatavošanas kursiem”. Bet, ja nopietni, tad man uzturēšanās šeit ir lieliska iespēja vairāk attīstīt man piemītošo intuīciju. Te uzturoties, tiek nodarbinātas visas maņas, izņemot valodu, jo bērni saprot tikai latviski. Sākumā es nesapratu nevienu vārdu, ko viņi man teica. Bet bērni katru dienu grib runāt ar mani, dalīties savās izjūtās, un man ir jāiemācas saprast viņus bez valodas. Jo nevaru pieļaut, ka viņi ik dienas piedzīvotu lai gan mazu, tomēr - vilšanos, ka viņus nesaprot. Tā no šādām sīkām vilšanās sajūtām bērnībā cilvēkā ar laiku veidojas sajūta, ka visa dzīve ir viena vienīga vilšanos virkne. Tā tam nevajadzētu būt. Valodas barjera sāk attīstīt cilvēkā citus uztveres kanālus - sapratni caur emocijām, mīmiku, žestiem, ķermeņa valodu, apkārtējo vidi, apstākļiem. Protams, katram no mums šīs maņas piemīt, tomēr šādā nepierastā, neikdienišķā vidē tās attīstās īpaši spēcīgi un strauji.

Šeit es apgūstu latviešu valodu pie privātskolotāja un nostiprinu savas angļu valodas zināšanas. Bērnudārzā es apgūstu arī rokdarbus. Jau bērnībā man tika iestāstīts, ka esmu cilvēks ar divām “kreisajām rokām”, jo darbmācība man nepadevās. Visus manus rokdarbus mana mamma vienmēr pārtaisīja. Domāju, ka viņai vienkārši nebija pacietības gaidīt, kad kļūšu prasmīgāka. Tāpēc rokdarbi jau no bērnības man bija sveši. Bet šeit Valdorfa bērnudārzā, kur audzinātājas pašas bērniem gatavo rotaļlietas, es it kā esmu spiesta tos mācīties - adīt, tamborēt. Tā es apgūstu iemaņas nebaidīties iemācīties ko jaunu. (M.Š. Patiesībā Jūlijai ir divas "labās rokas”. Šobrīd viņa kopā ar bērniem mācās filcēt. Kā iesācējai viņai tas padodas ļoti labi. Meitene ir iecerējusi uztaisīt sev arī filcētas krelles). Parasti mēs baidāmies no nezināmām, jaunām situācijām, apstākļiem. Te es esmu spiesta šīs bailes pārvarēt — piemēram, ēst gatavot trīsdesmit cilvēkiem. Mācos pacietību, pacietību, strādājot ar bērniem. Mācos būt atvērta. Apgūstu latviešu kultūru. Reiz biju aizgājusi mācīties latviešu tautas dejas. Cenšos no latviešiem pārņemt ko interesantu, sev noderīgu un piemērotu. Nesen bija Lieldienas. Ukrainā nav tradīcija šūpoties, bet latviešiem tāda ir. Man šķiet, ka tā ir ļoti interesenta un pārņemšanas vērtā tradīcija. Šeit apgūstu arī latviešu virtuvi.

Par Siguldu un siguldiešiem...

Man šķiet, ka ļaudis Siguldā ir ļoti tuvu dabai. Te visi pazīst dabu, zina, kā sauc augus, mīl dzīvniekus. Interesanti, ka te visiem man pazīstamajiem latviešiem ir kaķi. Apbrīnojami ir tas, ka tādā mazā pilsētā kā Sigulda ir tik daudz vietu, kuru nosaukumi saistīti ar kaķiem - kafejnīca “Kaķu māja”, “Melnais kaķis”, “Kaķīškalns”. Pat Rīgas centrā uz jumta sēž kaķis. Nu īsta “kaķu republika”! Šeit uzturoties, izjūtu pienākumu stāstīt par savu valsti, bet, kad atgriezīšos mājās, man būs pienākums stāstīt par Latviju un latviešiem. Man šķiet, ka Siguldā dzīvo ļoti sportiski cilvēki. Visi vai nu skrien, brauc ar riteni vai slēpo, vai dara visu nosaukto. Līdz biju nonākusi šeit, domāju, ka dzīvoju mazā pilsētā - Ļvovā. Tagad vairs tā nedomāju. Man patīk tas, ka dzīvoju mazpilsētā. Viss te ir tuvu - mana latviešu valodas skolotāja, bērnudārzs, veikals. Te darba diena sākas ļoti agri. Sākumā domāju, ka tas ir tikai bērnudārzā, bet tad no savas saimnieces sapratu, ka te visiem darbs sākas jau astoņos vai deviņos. Ukrainā darba diena lielākoties sākas pulksten 9.00 vai 10.00 no rīta. Par tiem, kas sāk darbu astoņos, pie mums tiek runāts kā par “nelaimīgiem” cilvēkiem.

Man patīk, ka šeit ir ļoti tīrs, patīk klusums, kas šeit valda. Tā kā nāku no lielas pilsētas, tad esmu pieradusi pie nepārtraukta fona trokšņa. Iebraucot Siguldā, mani pārsteidza klusums. Daba Siguldā ir ļoti krāšņa, visur paveras brīnišķīgas ainavas. Man ļoti patika arī Cēsis. Lai gan biju tur tikai īsu brīdi, sajūta tāda, it kā būtu nonākusi viduslaiku pasakā.

Grūtākais Latvijā izrādījās pierast pie aukstuma.

Kāda ir ikdiena organizācijā, kas uzņem brīvprātīgo?

M.A. Protams, tā ir ļoti liela atbildība kā mentoram uzņemties rūpes par brīvprātīgo. Ļoti svarīgi ir arī atbalstīt šo jauno cilvēku, arī gādāt, lai pieredzes pārņemot, sajustu darba būtību. Brīvprātīgo atrašanās organizācijā ļauj paskatīties uz sevi no malas ieraudzīt, ka varbūt neesam perfekti, kā gribētos. Ikdienā jāpiedomā arī pie tā, kā es pati justos Jūlijas vietā, ja būtu viena svešā zemē. Tāpēc cenšamies, lai viņa justos kā mājās, kā starp savējiem

M.Š. Ikdienā brīvprātīgais ir milzīgs morāls un fizisks atspaids uzņemošajai organizācijai un neapšaubāmi, arī liela atbildība. Ikdienā neviens mēs nespējam būt perfekti. Tad jau mēs spēlētu teātri, kas ilgstošā laika posmā nav iespējams. Tāpēc bērnudārzā dzīvo parasto ikdienas dzīvi. Un ir lieliski, ka blakus ir personība kas mācās no mums, bet mēs - no viņas. Ar Jūliju mums ir paveicies.

M.A. Jau piekto gadu bērnudārzā uzņemam brīvprātīgos. Pie mums ir bijuši brīvprātīgie no Vācijas Francijas, Itālijas, Turcijas, šogad - Jūlija. Katrs no viņiem ir bijis savādāks, bet visi jauki. Visus viņus esam izjutušas kā savus bērnus, bet tai pašā laikā rēķinoties ar viņiem kā personībām.

Vai tu, Jūlija, šeit jūties kā mājās?

Mārīte un Marita tiešām par mani ļoti rūpējas. Jau paša sākumā Marita man ierādīja, ko pirkt, pastāstīja, kas ir labāks, garšīgāks, ko vest mājās cienastam. Es arī šobrīd te sēžu Mārītes siltajā vestē. Viņas vienmēr par mani gādā. Arī ar Ligitu, pie kuras es dzīvoju, man ir ļoti paveicies. Sākotnēji bija paredzēts, ka es dzīvošu kopā ar citiem brīvprātīgajiem. Domāju, ka, dzīvojot atsevišķi, varēšu justies brīvāk. Tāpēc, kad uzzināju, ka dzīvošu pie saimnieces, sākumā saskumu. Man likās, ka esmu piespiedu ciemiņš, kaut gan tā domāt man nebija nekāda pamata. Ar laiku iepazināmies tuvāk un mums ar Ligitu izveidojās ļoti labas attiecības. Tā kā viņa runā krieviski, saskarsme varēja būt daudz dziļāka. Viņa vienmēr arī apvaicājas, kā man gāja, bet es, savukārt - kā viņai. Apmaināmies ar pieredzi, arī ar receptēm.

Vai tu tiecies un kontaktējies arī ar citiem brīvprātīgajiem?

Jā, ar vairākiem, ar tiem, kurus izjūtu kā savējos. Viņi gan dzīvo citās pilsētās, bet tas netraucē, jo sazināmies internētā, tiekamies Rīgā. Kopīgi arī ceļojam. Reiz bijām Jūrmalā. Tad pirmo reizi redzēju aizsalušu jūru. Līdz tam nezināju, ka jūra mēdz arī aizsalst. Nesen ar čehu tautības brīvprātīgo atklājām, ka, rakstot katrs savā valodā ar latīņu burtiem, varam itin labi saprasties. Jūlija Siguldā vēl uzturēsies līdz jūlijam. Līdz prom aizbraukšanai viņa vēl grib redzēt dziesmu un deju svētkus, aiziet uz gadatirgu Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, tvert vēl daudz jauna, nezināma un pēc iespējas vairāk, - visu, ko Latvija, latvieši un siguldieši viņai piedāvās.